EMDR terapija

EMDR terapija (Eye Movement Desensitization and Reprocessing) ir efektīvā emocionālo traumu terapija, kas balstās uz zinātniskiem pētījumiem un neirobioloģijas atklājumu par pārsteidzošu mūsu smadzeņu spēju mainīties – neiroplasticitāte jeb atmiņas rekonsolidācija. 

EMDR terapijas pamatā ir Informācijas Adaptīvās Apstrādes teorija:

Mūsu psihei piemīt iedzimta pašregulācijas spēja (spēja sasniegt optimālu garīgās veselības līmeni) – Informācijas Adaptīvās Apstrādes mehānisms, kas palīdz mums apstrādāt jaunas dzīves pieredzes un iekļaut tās esošajā kopīgajā atmiņu sistēmā.  Mūsu smadzenes spontāni apstrādā visu informāciju par to, kas ar mums notiek un kas mūs satrauc. Smadzenes kodē datus, neitralizē tos un nosuta glabāšanai. Tas ļauj mums mācīties no gūtas dzīves pieredzes un efektīvāk risināt nākotnes dzīves situācijas. Tas viss notiek gadījumā, ja neironu tīkli, kas nes sevī ienākošo informāciju, var savienoties ar neironu tīkliem, kuros atrodas  jau apstrādāta informācija (kur glabājas mūsu pieredze, zināšanas, prasmes un iemaņas). Kā arī informācijas apstrāde notiek tad, kad mēs domājam par notikušo, ļaujam sev just savas emocijas, runājam par to ar citiem cilvēkiem, redzam notikušo sapņos, darām kaut ko situācijas labā un darām kaut ko, kas palīdz atbrīvot spriedzi ķermenī, kas radās piedzīvotajā situācijā. Daudzas grūtas dzīves situācijas (noraidījums, neizdošanās, šķiršanas, slikta atzīme eksāmenā, zaudējumi, atlaišana darbā, konflikti utt.) var būt veiksmīgi apstrādātas un integrētas kopīgajā atmiņu sistēmā un kalpot mums kā resurss turpmāko dzīves problēmu risināšanai. Taču fiziskā, psihiskā trauma un hroniskais stress bloķē informācijas apstrādes procesu un traumatiskās atmiņas netiek līdz galam apstrādātas un glabājās smadzenēs disfunkcionālā veidā izolētajos neironu tīklos, kuri nav savienoti ar citiem neironu tīkliem, kas nes sevī adaptīvu (pozitīvu, resursu) informāciju.

Adaptīvs informācijas apstrādes process:

Disfunkcionāli saglabāta informācija:

Disfunkcionāli saglabātas atmiņas atšķiras no apstrādātajām atmiņām ar to, ka šādu atmiņu atcerēšanās nozīmē atkal piedzīvot pagātnes notikumu tagadnē. Respektīvi, negatīvas emocijas, sajūtas ķermenī, domas par sevi un citiem, kas ir saistītas ar šīm sāpīgām atmiņām, gluži kā iesprūst mūsu atmiņā tādi, kādi tie bija traumatiskā notikuma brīdī, un aktivizējas katru reizi, kad mēs nonākam līdzīgā kontekstā tagadnē. Līdz ar to cilvēks kļūst emocionāli pārņemts, viņš izjūt visas tā pagātnes brīža jūtas, domā tās pašas domas un uzvedās kā toreiz. Piemēram, intensīvās bailes un bezpalīdzības sajūta var parādīties mums katru reizi, kad mēs gribam pateikt „nē” kādam cilvēkam, jo uzreiz aktivizējas mūsu neapstrādātās atmiņas par to, cik nepieņemoši un agresīvi vecāki/skolotāji reaģēja uz mūsu „nē” bērnībā vai jaunībā (tagadnes situācijā mēs jūtamies kā bērni, nevis kā pieaugušie). Šīs emocionālās atmiņas padara mūsu ATMIŅAS par pagātnē piedzīvotu traumatisku pieredzi par GAIDĀMO NĀKOTNI (mēs gaidām, ka citi reaģēs uz mūsu “nē” tāpat, kā to darīja vecāki/skolotāji). Rezultātā mēs, paši to neapzinoties, dzīvojam pagātnes kontekstā, nevis tagadnē. Tāpēc EMDR terapijas mērķis ir adaptīvi pārstrādāt šāda veida atmiņas, lai tās pārtaptu par parastajām atmiņām, kuras atceroties mēs vairs nebūtu emocionāli pārņemti un paliktu pieaugušā cilvēka pozīcijā. 

Adaptīvais atrisinājums:

EMDR protokols un noteikta veida acu kustības aktivizē informācijas apstrādes mehānismu nervu sistēmā, kas ļauj piekļūt traumatiskai informācijai, to pārstrādāt un adaptīvā veidā integrēt. Traumatiskās informācijas transformācijas procesā notiek izmaiņas cilvēka uztverē un domāšanā, emocijās un ķermeniskajās sajūtās. Cilvēks sāk mierīgāk un konstruktīvāk atcerēties notikušo un pozitīvāk attiekties pret sevi: “Ar mani viss ir kārtībā”, “Es darīju, ko varēju”, “Es esmu spējīgs”, “Es esmu mīlams”, “Es esmu cienījams”, „Es spēju tikt galā ar lietām” utt., kas padara mūs stabilākus ikdienās situācijās un izturīgākus pret dzīves izaicinājumiem.