Parasti mēs uztveram vientulību kā kaut ko biedējošu, nepatīkamu un nepareizu. Mēs daudz labāk jūtamies, kad mums apkārt ir patīkami cilvēki – ģimene, draugi, darba kolēģi utt. Kad mēs esam ar kaut ko aizņemti – darbs, izklaides, internets, grāmatas, svētki utt. Taču paliekot vieni, bieži izjūtam nepatīkamas emocijas – diskomforta sajūtu, garlaicību, trauksmi, ilgas.

Kāpēc ne ar ko neaizņemtais laiks izraisa mūsos nepatīkamas emocijas? Kāpēc daudzus cilvēkus tā biedē vientulība? Kas tur ir tāds ļauns – palikt vienatnē pašam ar sevi?

Kas slēpjas aiz bailēm no vientulības?

Mūsu sabiedrībā galvenais akcents tiek likts uz sociālo (radošo, profesionālo, materiālo utt.) problēmu risināšanu. Mēs tiecamies gūt labu izglītību, iekārtoties labā darbā, attīstīties profesionāli, labi pelnīt. Bet mūsu emocionālā, garīgā joma bieži vien paliek aiz kadra. Bieži vien mēs neuzskatām par vajadzīgu risināt savas psiholoģiskās problēmas vai arī nezinām, kā to varam darīt.

Rezultātā mēs dabūnam pastāvīgu iekšējo spriedzi – krājas trauksme, kas nerod sev izeju, neatrisinātas psiholoģiskās problēmas, sāpīgie pārdzīvojumi, šaubas. No tā aug mūsu neapmierinātība ar sevi, savu dzīvi, savu uzvedību. Viss kopā tas rada mūsu iekšējo personālo „elli”, kas pastāvīgi par sevi atgādina. Tikko mēs paliekam vieni klusumā kā uzreiz sāk līst ārā visas mūsu iekšējās problēmas un trauksme. Kādu laiku mēs varam tās ignorēt, bet kādā brīdī (kad tās sasniegs kritisku masu) tās izpaudīsies ar tādu spēku, ka pat ārēji vispārliecinātākais sevī cilvēks izplūdīs asarās.

Tāpēc mēs tā baidāmies palikt vieni. Jo miera stāvoklis, kuram, paliekot vieniem, būtu jābūt pilnīgi dabiskam, mūsu gadījumā nav iespējams. Mēs baidāmies satikties ar savu iekšējo „elli”, jo tas ir ļoti nepatīkami un sāpīgi. Un, lai izvairītos no satikšanās ar to, pastāvīgi meklējam, ar ko sevi aizņemt, lai tik mēs nepaliekam vieni un ne ar ko neaizņemti. Šajā jautājumā mums „palīdz” – attiecības ar citiem cilvēkiem, televizors, darbs, svētki, kultūras pasākumi, alkohols, cigaretes, ēdiens, grāmatas, mūzika, mājas kārtošana utt. Tas viss novirza mūsu uzmanību no mums pašiem, no mūsu iekšējiem pārdzīvojumiem. Rezultātā mēs bieži kļūstam atkarīgi no tā, kas vislabāk palīdz mums izvairīties no sevis paša (atkarība no attiecībām, alkoholisms, smēķēšana, darbaholisms utt.). Un, jo vairāk mēs mūkam no sevis, jo vairāk mums ir negatīvo emociju, kad mēs paliekam vieni.

Tieši tāpēc mēs tik spēcīgi pārdzīvojam, pat krītam depresijā, šķiroties no mums tuva cilvēka, kad mūs atlaiž no darba, kad mums nav naudas, izklaižu vai cigarešu. Jo dabiskiem emocionāliem pārdzīvojumiem klāt piejaucas arī vecās, līdz galam nepārstrādātās problēmas un sāpīgie pārdzīvojumi. Un tā visa ir tik daudz, ka mēs nezinām, ko lai ar to visu iesāk. Tieši tādos brīžos mēs visbiežāk arī nākam uz psihoterapiju. Ļoti bieži mēs gan neuzņemamies atbildību par savām negatīvām jūtām, uzskatot, ka citi cilvēki un notikumi tās ir izraisījuši:

• Man ir tik slikti, jo mani atlaida no darba (pameta tuvs cilvēks).
• Mani pastāvīgi kaitina mani bērni. Mēs visu laiku konfliktējam. Viņu dēļ man ir pasliktinājusies veselība.

Mēs vainojam citus, jo negribam atzīt, ka problēma ir tajā, ka mēs paši nespējam (savu neatrisināto psiholoģisko problēmu dēļ) reaģēt uz notiekošo savādāk. Patiesībā mēs domājam par citiem un jūtam pret viņiem tikai to, kas ir mūsu iekšējā pasaulē. Ja manā iekšējā pasaulē ir miers, sevis pieņemšana un prieks, tad es tāpat reaģēšu arī uz notikumiem ārējā pasaulē. Bet, ja es mūžīgi esmu neapmierināta ar sevi, neuzticos sev, dusmojos uz sevi, esmu neiecietīga pret sevi, tad es tieši tāpat attiekšos pret citiem cilvēkiem – ar dusmām, neiecietību, neuzticēšanos un neapmierinātību. Mums jāsaprot, ka mūsu ārējās problēmas atspoguļo mūsu iekšējās problēmas pašiem ar sevi.

Taču ir daudz vieglāk censties mainīt citus cilvēkus, nekā sevi. Tieši tāpēc mēs bieži vien izvēlamies palikt mūs neapmierinošās attiecībās, būt atkarīgiem, nekā satikties pašiem ar sevi un strādāt ar sevi. Mēs izvēlamies sūdzēties par citiem, bet sevi uzskatīt par „baltiem un pūkainiem”.

Ko darīt?

Kamēr mēs nesatiksimies seju pret seju ar savu iekšējo „elli”, mēs tā paniski arī turpināsim bēgt prom no sevis, krist atkarībās, baidīties no vientulības un justies nelaimīgiem. Negatīvās emocijas nepazudīs, ja tām vienkārši nepievērst uzmanību. Tāpēc mums svarīgi saprast un pieņemt savu trauksmi, bažas, sāpīgus pārdzīvojumus un pakāpeniski tikt ar to galā. Tas palīdzēs mums justies brīvākiem gan iekšēji, gan ārēji.

Šo procesu var salīdzināt ar bibliotēkas, kurā ilgu laiku ieveda dažādas grāmatas un nešķirojot lika vienā kaudzē, kārtošanu. Sākumā mēs sākam šķirot grāmatas – pēc žanra, valodas, autoriem utt., tādejādi iepazīstot visu esošo grāmatu klāstu. Mēs atliekam maliņā grāmatas, kuras ir sabojātas, un tad ņemam tās grāmatas pa vienai un skatāmies, vai paši varam to bojājumu salabot, vai būs jānes uz darbnīcu. Kad grāmatas ir sašķirotas un salabotas, mēs tās akurāti saliekam pa attiecīgiem plauktiem. Sakārtojot savu iekšējo „bibliotēku”, mums uzreiz ir vieglāk elpot un ir patīkami būt šajā klusajā un mierīgajā vietā.

Kā strādāt ar savām emocionālām problēmām?

Strādājot ar savām emocionālām, psiholoģiskām problēmām ir liela nozīme regularitātei. Pieradiniet sevi regulāri pievērst uzmanību tam, kas notiek jūsu iekšējā pasaulē. Jautājiet sev – Vai es esmu apmierināts ar savu dzīvi? Kas man traucē būt apmierinātam ar savu dzīvi? Izrādiet interesi par sevi.

a) darbs ar domām: Negatīvās jūtas rodas no tā, ka mēs negatīvi un pārāk kategoriski uztveram situāciju, sevi vai citus. Lai atgūtu emocionālo līdzsvaru, mums jāspēj uz situāciju, sevi vai citiem paskatīties konstruktīvāk un reālistiskāk.

Kad jūs izjūtat negatīvās emocijas, pajautājiet sev – Kādas tieši emocijas es šobrīd izjūtu? Nosauciet tās vārdā. Nevis – „Es slikti jūtos”, bet – „Es jūtos bēdīgs, dusmīgs, vīlies” utt. Ja jūs neapzināties, ko tieši jūs jūtat, jūs diez vai spēsiet saprast, kas un kāpēc ar jums notiek.

Tagad padomājiet, kādi notikumi (pagātnē, tagadnē vai nākotnē) varēja izraisīt šādas jūtas. Var būt jūs nepaspējat kaut ko izdarīt vai kavējiet svarīgo tikšanos, vai pārdzīvojiet, ka tagad būs jāuzstājas auditorijas priekšā, vai gaidāt eksāmena rezultātus? Bet var būt jūs atcerējāties kaut ko skumju vai aizvainojošu? Vai pesimistiski (vai ar bailēm) raugāties nākotnē?

Kad jūs definēsiet, kāds tieši notikums ir izraisījis jūsu jūtas, padomājiet – Kā es uztvēru šo notikumu? Ko es par to padomāju? Jo katra situācija pēc savas būtības ir neitrālā. Mēs paši novērtējam to vai nu kā pozitīvu, vai kā negatīvu.

Jo kategoriskāk un nekonkrētāk jūs uztverat situāciju, piemēram: „Es netikšu ar to galā!”, „Tas ir šausmīgi!”, „Es atkal esmu izgāzusies!”, „Stulba zoss!” utt., jo spēcīgākas būs jūsu negatīvās jūtas. Mācieties uztvert situācijas reālistiski un konstruktīvi:

• Nedramatizējiet:

Domājot par notiekošo, nevis uztveriet to kā – „Tā ir katastrofa!”, bet vienkārši aprakstiet, kas tieši notika, un tad padomājiet, ko var darīt šajā situācijā. Meklējiet risinājumu, nevis vainīgos vai problēmas iemeslus.

• Koncentrējieties tikai uz šo vienu konkrēto situāciju. Atturieties no tālu ejošiem secinājumiem par sevi vai citiem cilvēkiem:

Domājiet tikai par notiekošo – „Es nezinu, ko atbildēt uz šo konkrēto jautājumu”, nevis vispāriniet – „Es neko nezinu. Esmu stulbs!”.

• Nevērtējiet sevi, citus vai situāciju, tā vietā aprakstiet notiekošo: 

Nevis – „Viņa ir vienkārši stulba!”, bet – „Mēs nesaprotam viena otru”, „Man ir grūti viņai izskaidrot savu domu”.

• Uzņemieties atbildību par savām jūtām un domām: 

Nevis – „Viņa mani kaitina”, bet – „Man ir grūti šajā situācijā palikt mierīgai”. Nevis – „Tevis dēļ man sabojājas noskaņojums”, bet – „Man ir grūti saglabāt iekšējo līdzsvaru”.

• Centieties neuztvert notiekošo personiski. Padomājiet, kādi vēl varēja būt cilvēkam iemesli tā uzvesties. Jo vairāk iemeslu izdomāsiet, jo labāk. Un tagad novērtējiet, cik liela ticamība ir tam, ka cilvēka uzvedība ir saistīta tieši ar jums: 

Piem., vīrs nokritizēja jūsu pagatavotās vakariņas un jūs uzreiz apvainojāties, jo uztverat to, kā „Viņš uzskata, ka es slikti gatavoju ēst”, „Viņš mani vairs nemīl”, „Viņš visu laiku mani kritizē” utt. Bet, var būt viņam šodien darbā bija smaga diena un tāpēc viņš ir uzvilkts?

• Pievērsiet uzmanību tam, vai jūs gadījumā neizvirzāt pārāk augstas prasības sev un citiem cilvēkiem? 

Negatīvās jūtas rodas tad, kad realitāte neatbilst mūsu gaidām. Jo vairāk mēs gaidām no sevīm un citiem cilvēkiem kādu konkrētu attieksmi un uzvedību, jo vairāk vilsimies, dusmosimies, jutīsimies bezspēcīgi utt. Padomājiet, ko jūs sagaidāt no sevīm un citiem cilvēkiem. Var būt jūs uzskatāt, ka, ja cilvēks kaut ko nezina, tad tas nozīmē, ka viņš ir stulbs? Vai, ka visiem vienmēr jāatnāk uz tikšanos laikā? Vai, ka vienmēr jābūt pieklājīgiem? Nekad nedrīkst kļūdīties? Man ir jāpatīk visiem cilvēkiem? Un izvērtējiet, cik jūsu gaidas ir reālistiskas. Esiet reālistiski! Ne mēs, ne citi cilvēki neesam un nekad nebūsim ideāli. To mēs nekad nespēsim mainīt. Toties mainot savu attieksmi, kļūstot iecietīgākiem, mums ir vieglāk saglabāt savu emocionālo līdzsvaru.

• Paskatāties uz situāciju no perspektīvas viedokļa. Ko jūs par to padomātu 80 gadu vecumā? 

Jo reālistiskāk un konstruktīvāk jūs uztversiet sevi un citus, jo būsiet mierīgāki un vieglāk spēsiet saredzēt situācijas risināšanas iespējas.

b) darbs ar jūtām:

Ja mēs nepievēršam uzmanību savām negatīvām jūtām, tās nekur nepazūd. Mēs vienkārši tās iedzenam dziļi iekšā un tērējam milzīgu enerģiju, lai tās tur noturētu. Tāpēc mēs ātri nogurstam, mums ir grūti koncentrēties, kļūstam pārlieku emocionāli, ilgi nevaram nomierināties. Pie tam tās jūtas tik un tā izlaužas uz āru un parasti visnepiemērotākajā brīdī.

Tāpēc adekvātajā laikā un vietā ļaujiet savām jūtām izpausties. Ja jums ir skumji, paskumstiet. Ja gribas raudāt, paraudiet. Paņemiet papīra lapu un uzzīmējiet, kā jūs šobrīd jūtaties. Vai varat izdziedāt savas jūtas. Saceriet stāstu, pasaku vai dzejoli par to, kā jūs šobrīd jūtaties. Nodejojiet skumju, dusmīgu, bezspēcīgu utt. deju.

Neturiet savas jūtas sevī (tas, protams, nenozīmē, ka jākļūst agresīvam pret citiem cilvēkiem! Nevienam nav jācieš!). Ļaujiet sev pārdzīvot savas jūtas. Kaut arī ar to mēs neatrisināsim mūsu problēmas, taču, pārdzīvojot savas sāpīgās jūtas, mēs sajutīsimies atvieglotāki un parādīsies enerģija problēmu risināšanai (kura iepriekš bija vajadzīga, lai noturētu tās jūtas sevī).

Pēc tā, ka jūs ļāvāt sev izpaust savas jūtas, padomājiet – KĀ ES GRIBU JUSTIES ? un KAS MAN VAR PALĪDZĒT JUSTIES TĀ, KĀ ES VĒLOS ? Atcerieties, var būt agrāk bija līdzīgas situācijas. Kas tad jums palīdzēja nomierināties, rast risinājumu? Un, ja tas ir iespējams, izdariet to tagad.

с) darbs ar ķermeni:

Lai normalizētu savu emocionālo stāvokli, jāiemācās pilnvērtīgi elpot un kontrolēt elpošanas procesu stresa situācijā. Trenējiet atslābinošo elpošanu – kad jūs esat pāruzbudināts, satraucies, nervozs vai aizkaitināts, pamēģiniet lēni ieelpot 5 sekunžu laikā, tad iepauzējiet 5 sekundes un tad lēni izelpojiet tāpat 5 sekunžu laikā. Atkārtojiet šo ciklu vairākas reizes. Ja nav pa grūtu, tad varat palielināt katras fāzes ilgumu (pauzēt ne vairāk kā uz 10 sekundēm). Ilgi tādā ritmā nav jāelpo. Šo vingrinājumu nevajadzētu izpildīt pirms darba, kas prasa lielu aktivitātes līmeni. Vingrinājumam piemīt nomierinošs efekts un tāpēc tas ir efektīvs pirms miega, ja ir grūtības ar iemigšanu.

Kā arī izmantojiet atslābinošo vingrošanu – ieelpojiet un, aizturot elpu, stipri sasprindziniet rokas muskuļus, pēc tam izelpojiet lēni atslābinot muskuļus. Atkārtojiet vairākas reizes, kamēr izjutīsiet patīkamu atslābinājuma sajūtu. To pašu izdariet ar kāju muskuļiem, vēdera muskuļiem un tad ar visām muskuļu grupām vienlaicīgi.

Viss augstāk minētais var palīdzēt jums veselīgi un efektīvi ikdienā tikt galā ar negatīvām jūtām un normalizēt jūsu emocionālo stāvokli. Bet ar to būs par maz, lai atrisinātu sen iesakņojušās psiholoģiskās problēmas – neapmierinātība ar sevi, nepārliecinātība sevī, atkarības utt. Šeit jums var palīdzēt psiholoģiskās literatūras lasīšana, psiholoģiskie semināri, individuālā vai grupas psihoterapija utt.