Trauma ir dzīves fakts. Traumas vienkārši notiek. Dabas katastrofas, autokatastrofas, nelaimes gadījumi, uzbrukumi, izvarošana, dzīve ar vecākiem alkoholiķiem, emocionāli aukstiem vai vardarbīgiem (emocionāli, fiziski, seksuāli) vecākiem, vecāku savstarpējas vardarbības piedzīvošana, vardarbība pāru attiecībās, darba vietā. Traumas piedzīvojam mēs paši, mūsu ģimene, mūsu draugi, mūsu kaimiņi.

Traumatiskās pieredzes atstāj savas pēdas uz mūsu prātu, ķermeni un emocijām, mūsu spējas priecāties par dzīvi un būt tuvajās attiecībās, spējas būt radošiem. Trauma rada dažādas fizioloģiskās pārmaiņas, ieskaitot pārmaiņas smadzeņu trauksmes sistēmā, paaugstinātu stresa hormonu aktivitāti, kā arī izmaiņas sistēmā, kas atšķir būtisku informāciju no nebūtiskās (piemēram, kas tiešām ir apdraudošs un kas nav). Trauma ietekmē arī smadzeņu rajonu, kas atbild par fizisko, ķermenisko sajūtu “es esmu dzīvs”.

Trauma iespaido ne tikai to, KĀ mēs domājam, bet arī to, PAR KO mēs domājam. Tas ļauj saprast, kāpēc cilvēki pēc traumām kļūst hipermodri, visu laiku kontrolē situāciju, visur redz apdraudējumu, kā rezultātā nav spējīgi atslābināties un pievērsties ikdienas aktivitātēm un izbaudīt savu dzīvi (kontaktu ar bērniem, hobiju, attiecības ar partneri, izklaidēties utt.). Mūsu uzvedība pēc traumas (piem., nespēja veikt savus darba pienākumus kā iepriekš vai distancēšanas no citiem un dažāda veida aktivitātēm, pārēšanās, alkohola/narkotiku lietošana, dusmu lēkmes utt.) nenozīmē, ka mums nav gribasspēka vai mums ir slikts/vājš raksturs – tās ir smadzeņu darbības izmaiņu sekas.

Par cik smadzenes nespēj pārstrādāt traumatisko situāciju, mēs nespējam arī mācīties no sāpīgas pieredzes. Tas izskaidro to, kāpēc cilvēki ar traumu atkārto vienas un tās pašas kļūdas vai atkal iesaistās situācijās, kurās cieš. Sāpīgas situācijas neapvienojas vienotā pieredzē, no kuras mēs varētu izdarīt atbilstošus secinājumus.

Pēc traumas mēs skatāmies uz pasauli pavisam savādāk. Mēs visur sākam saskatīt draudus. Mums ir grūti atšķirt, kas ir patiešām apdraudošs un kas nav. Sieviete, kura bija izvarota, ieraugot vīrieti, kas nāk viņai pretī uz ielas, viņu uztvers, nevis kā cilvēku, kurš vienkārši pastaigājas vai iet uz darbu, bet kā potenciālo varmāku un kritīs panikā. Stingrs skolotājs bērnam, kuru sit patēvs, izskatīsies pēc bendes, kura klātbūtnē jāsastingst vai no kura jāslēpjas.

Trauma vienmēr negatīvi ietekmē mūsu spēju veidot tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ja trauma ir rezultāts tam, ko citi man ir nodarījuši, tad kā es tagad varu uzticēties citiem, kur ir garantija, ka kāds cits mani arī nesāpinās?! Bet, ja trauma ir rezultāts, ko ES nodarīju citiem cilvēkiem (vardarbīga rīcība, nelaimes gadījums utt.), tad kā es varu uzticēties SEV, ka tas neatkārtosies?!

Pēc traumas mēs jūtamies emocionāli distancēti no cilvēkiem, tā kā mūsu sirds būtu sasalusi un mēs dzīvotu aiz stikla sienas. Mēs neko īsti nejutām ne pret sevi, ne pret citiem. Varam justies dezorganizēti, nespējīgi noorientēties telpā un laikā, bez jebkādas mērķa vai virzības sajūtas. Un ikdienā parasti jūtam iekšējo tukšumu. Mēs varam justies emocionāli dzīvi tikai brīžos, kad aktualizējas traumatiskās atmiņas un mēs atkal jūtamies tā kā toreiz (vientuļi, skumji, nikni, bezcerīgi, bezpalīdzīgi, izmisuši, apjukuši, neizpratnē utt.). Vienīgi, šīs jūtas mēs parasti saistām ar notiekošo tagadnē – vīrs atkal man nepievērš uzmanību, draudzene nepasauca uz savu pasākumu, pieņemos svarā, bērni neklausās, jāuzstājas sapulcē, neiekļaujos termiņos utt. Mēs neapzināmies, ka kaut kas tagadnē atgādināja mūsu smadzenēm par notikušo traumu un mēs automātiski iekritām tajās pašās jūtās, domās un ķermeniskajās sajūtās, kādas mums bija traumas brīdī, jo trauma joprojām nav pārstrādāta un nav atzīmēta ar norādi “tas notika pagātnē”.

Pie tā visa mēs vēl tīri apzināti jūtamies, ka, ja mēs vienkārši turpinātu dzīvot tālāk un vairs nedomātu par notikušo, tad mēs nodotu sevi vai citus, kuri tajā situācijā ir cietuši. Tādā veidā, piemēram, māte, kura pazaudēja savu bērnu pirms 5 gadiem, ignorē citus savus bērnus, kuri ir dzīvi. Visa viņas dzīve ir apstājusies tajā traģēdijas brīdī.

Mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem cieš arī tāpēc, ka pēc traumas mums ir sajūta, ka citiem nav vērts stāstīt par notikušo, jo viņi tāpat nesapratīs, ja paši to nav piedzīvojuši. Un pasaule sadalās divās kategorijās – tie, kuri sapratīs (cilvēki ar līdzīgo pieredzi, piemēram, atbalsta grupā), un tie, kuri nesapratīs, un no kuriem tad notiek emocionāla vai pat fiziskā distancēšanās. Diemžēl, pie pēdējās kategorijas bieži vien tiek mūsu partneri, draugi un kolēģi, kuri patiesībā varētu dot daudz atbalsta. Bet, “ja tu neesi mūsējais, es neļaušu tev sevi atbalstīt un palīdzēt man”.

Trauma negatīvi ietekmē arī mūsu iztēles spēju. Iztēle ir ļoti svarīga mūsu dzīves kvalitātei. Pateicoties iztēlei, ikdienas rutīnā mēs varam iztēloties gaidāmo ceļojumu, varam fantazēt par seksu, attiecībām, ēdienu – visām lietām, kas padara dzīvi interesantāku. Iztēle dod mums iespēju iztēloties jaunās iespējas. Tā piešķiļ uguni mūsu radošumam, kliedē garlaicību, atvieglo sāpes, vairo baudas sajūtu un bagātina mūsu vistuvākās attiecības. Bez iztēles nav cerības, nav iespējas iztēloties labāku nākotni, nav mērķu, uz kuriem virzīties.

Viena no smagākajām lietām, ar ko saskaras cilvēki pēc traumas, ir kauns par savu uzvedību traumatiskās situācijas laikā. Neatkarīgi, vai šis kauns ir pamatots (mūsu pašu vardarbīga rīcība) vai nepamatots (bērns, kurš samīļo savu varmāku-vecāku vai izdabā viņam/-ai, lai mazinātu vardarbības risku; pilnīga padošanās, nepretošanās vardarbības laikā). Cilvēki ienīst sevi par to, cik pārbijušies, atkarīgi, nespējīgi sevi aizstāvēt vai saniknoti viņi tad jutās. Gandrīz visi cilvēki, kuri ir cietuši no vardarbības bērnībā, cieš no mokošas kauna sajūtas par to, kā viņi tad uzvedas, lai izdzīvotu, un kā viņi, neskatoties ne uz ko, meklēja kontaktu ar cilvēku, kurš bija vardarbīgs pret viņiem.

Runāšana ar kādu par to, kas notika, var mazināt mūsu kauna sajūtu par sevi saistībā ar notikušo un radīt atvieglojuma sajūtu, ja tas ir bijis noslēpums, kas no visiem gadiem ilgi bija jāslēpj (piemēram, dēļ daudzu disfunkcionālo ģimeņu nerakstīta likuma: “Nedrīkst citiem stāstīt par to, kas notiek mājās. Tā ir ģimenes lieta, un ne uz vienu ārpusē tas neattiecas. Ja tu par to stāstīsi, tu esi nodevējs/-a”). Bet runāšana vien par traumas situāciju bieži vien nemaina mūsu ķermeņa automātisko fizisko un hormonālo reakciju un mēs turpinām dzīvot hipermodrībā, gaidot un gatavojoties, ka jebkurā brīdī mums atkal uzbruks vai sāpinās.

Mūsdienās eksistē metodes, kas izmantojot smadzeņu neiroplastiskumu, palīdz cilvēkiem pēc traumas sākt justies pilnīgi dzīviem, pilnīgi tagadnē un iet tālāk savā dzīvē. Pagātnes pēdas var transformēt, palīdzot cilvēkam piedzīvot jaunu fizisko un emocionālo pieredzi, kura ir absolūti atšķirīga no tās, ko viņš piedzīvoja traumas brīdi (bezpalīdzība, naids vai pilnīgā padošanās), tādejādi atgriežot cilvēkam kontroles sajūtu par sevi, savu ķermeni un savu dzīvi.

Šo rakstu es uzrakstīju ar mērķi, lai, atpazīstot sevī vai savos tuviniekos traumas simptomus, jūs saprastu, ka jūs vai jūsu tuvinieks neesat nenormāli, sliktāki par citiem, ja nevarat atslābināties, pārstāt kontrolēt sevi un citus, visu laiku satraucaties, jūtaties nepārliecināti par sevi un distancējaties no tuvām attiecībām, kā arī nespējat izjust mīlestību pret savu partneri un bērniem, lai arī zināt, ka ļoti viņus mīlat. Lai jūs zinātu, ka visas šīs problēmas nav jūsu personības defekts vai slikts raksturs – jūs esat ļoti cietuši no traumatiskās pieredzes, un jums vienkārši vajag palīdzību. Sapratne par to, kas ar mums notiek, mierina un rada līdzjūtību pret sevi un citiem.