Skip to main content

Emocionālā pamestība

„Bērns jūtas pamests pirmām kārtām tad, kad citi, it īpaši māte, nepamana un nepieņem viņa jūtas. Paliekot viens pats ar savām jūtām, bērns piedzīvo drošības sajūtas trūkumu un jūtas emocionāli pamests. Emocionālā pamestība rada bērnam nepārliecinātību par savām jūtām – nepārliecinātību par to, ka jūtas viņam vispār ir vajadzīgas, un pat, ka tās vispār viņam ir. Pēc tam pieaugušajā dzīvē cilvēks var justies, ka viņam nav „tiesību” just un rezultātā tas noved pie tā, ka cilvēks atsakās pats no sevis. Tāds cilvēks jūtas ļoti nestabils, racionāls un pārāk norūpējies par sabiedrībā pieņemtajām normām”.

K.Aspers „Narcistiskās personības psiholoģija”

Bērns ir pilnīgi atkarīgs no pieaugušo cilvēku adekvātām emocionālām rūpēm par viņu. Vecāki, kuri pieņem, saprot, jūt savu bērnu, veido bērnam tā saucamo drošu piesaisti, kad bērns tic tam, ka „Es esmu vajadzīgs, esmu svarīgs un mīlēts”. No tādām attiecībām ar vecākiem bērns secina:

„Ar mani viss ir kārtībā” „Cilvēkiem var uzticēties” „Mani ciena un novērtē” „Attiecības ar cilvēkiem dod daudz baudas, siltuma un prieka” „Tas ir droši būt tādam, kāds es esmu, ar citiem. Citi pieņem mani tādu, kāds es esmu” „Tas ir normāli – kļūdīties. Ar mani viss ir kārtībā” „Tas ir normāli – lūgt citiem palīdzību, atbalstu, mierinājumu” „Tas ir svarīgi – radīt savas jūtas citiem”

Tādas pārliecības par sevi un citiem ir drošs pamats pašcieņai, pārliecinātībai par sevi un spējai veidot labas attiecības ar cilvēkiem.

Emocionālā pamestība – tas ir tad, kad mēs, būdami bērni, zinām, ka vecāki mūs mīl (jo mēs taču esam pabaroti, apģērbti utt.), bet NEJŪTAM to.

Emocionālā pamestība – tas ir vecāku nejūtīgums pret bērna emocionālām vajadzībām (vajadzība emocionāli sevi izpaust, vajadzība pēc atbalsta un mierinājuma, vajadzība pēc cieņas un uzmanības, vajadzība pēc fiziskā kontakta, vajadzība pēc palīdzības, vajadzība pēc komunikācijas utt.). Kā arī bailes, ka, apmierinot bērna emocionālās vajadzības, viņu „sabojās vai izlutinās”.

Emocionālā pamestība – tā ir izvairīšanas no mīļa un maiga ķermeniskā kontakta ar bērnu (apskaut, paglaudīt matus, paņemt klēpī utt.).

Emocionālā pamestība – tā ir bērna emocionālo pārdzīvojumu ignorēšana: „Izbeidz raudāt, nekas traks nav noticis”, „Nebaidies, te nav nekā briesmīga”, „Nu ko tu kautrējies?! Ej, paspēlējies ar bērniem”.

Emocionālā pamestība – tās ir pārāk augstas gaidas no bērna, piemēram, pārāk agra pieradināšana pie podiņa, atteikums pasēdēt ar bērnu pirms miega un palasīt viņam kādu pasaku („Tu jau esi pieaugusi un tev jāiemieg pašai”), atteikums no mierināšanas („Tu jau esi liela, izbeidz raudāt kā maza bebīte”). Tas ir aizkaitinājums un neapmierinātība ar bērnu – ka viņš nav tik gudrs, tik skaists, tik spējīgs, tik sabiedrisks, kā vecāki būtu gribējuši. Un pazemojošie salīdzinājumi ar citiem „gudrākiem”, „paklausīgākiem”, „uzcītīgākiem”, „atsaucīgākiem” bērniem.

Emocionālā pamestība – tā ir „pareizās, labās” uzvedības uzspiešana, neiedziļinoties bērna iekšējā pasaulē – kas viņu satrauc, interesē, biedē, priecē, sarūgtina, ko viņš domā, ko grib, par ko ir norūpējies utt. Kā arī tādas piedraudošas frāzes kā, piemēram: „Ja tu mani neklausīsi, es tevi atdošu tai tantei/policistam/rūķim”, „Man tāds nepaklausīgais puika nav vajadzīgs” utt.

Par cik bez pieauguša cilvēka atbalsta bērns nespēj nonākt kontaktā ar savu pamestības sajūtu, pārdzīvot to un tādejādi dziedēt savu rētu, bērns vienkārši noslēdzas no visām savām jūtām. Tieši tāpēc emocionālā pamestība atstāj tik lielas pēdas uz bērna personību. Bērnam parādās izteiktās bailes, ka viņu pametīs, bezpalīdzības sajūta, paaugstināta trauksmainība, nomāktība. Bērns aug noslēgts, nepārliecināts par sevi un savām spējām, ar bailēm izrādīt iniciatīvu un ziņkārību, ar gatavību pakļauties citiem, būt atkarīgam.

Kad vecāki emocionāli noraida savu bērnu, bērnam rodas arī iekšējais konflikts starp „Mani neviens nemīl, bet es ļoti gribu, lai jūs mani iemīlētu” un „Es nevienam neesmu vajadzīgs un neviens mani nemīl, tāpēc lieciet visi mani mierā”. Tas rada problēmas attiecībās ar cilvēkiem, jo bērns (un vēlāk jau pieaugušais cilvēks) vienlaikus tiecās pēc kontakta ar citiem un vienlaikus atgrūž citus.

Tāpat bērns sāk ticēt, ka „Ja es slikti uzvedīšos (izdarīšu kaut ko sliktu), tad mani nemīlēs” un tas rada noturīgas bailes no neveiksmēm, kļūdām.

Pārdzīvojot emocionālu pamestību no vecāku puses, bērns sāk ticēt arī tam, ka „Tā ir mana vaina, ka mani noraida, jo es esmu slikts vai arī mūžīgi daru visu ne tā, kā vajag”. Šīs negatīvās pārliecības par sevi nostiprinās un automātiski tiek pārnestās arī pieaugušajā dzīvē. Tas izpaužas kā pašcieņas trūkums, tieksme sevi visu laiku „uzlabot/mainīt” un vēlme atbilst citu cilvēku gaidām.

Mūsu pamestības rēta var izpausties arī kā hroniskā sava nesvarīguma un nenozīmīguma sajūta, vientulības un tukšuma sajūta, kā arī izpausties ķermeniski caur sāpēm, slimībām.

Mēs varam visu mūžu censties izvairīties no savām sāpēm un bailēm būt pamestiem cenšoties atbilst citu cilvēku gaidām un prasībām, kā arī izvairoties no situācijām, kurās pastāv risks būt nesaprastiem, noraidītiem vai pamestiem. Mēs pat varam neveidot tuvas attiecības, ģimeni, lai mūs nevarētu pamest. Vai arī paši pirmie aizejam no attiecībām, pametam partneri, lai viņam nebūtu iespējas pirmām mūs pamest.

Mēs varam cerēt, ka kādreiz atradīsim cilvēku, kurš atbrīvos mūs no vientulības sajūtas, iekšējā tukšuma sajūtas un nekad nenodos. Mēs varam visu laiku meklēt tādu cilvēku un visu laiku vilties, ka atkal mūsu gaidas nav attaisnojušas.

Visi mūsu mēģinājumi aizbēgt no pamestības sāpēm ir nolemti neveiksmei, jo agrāk vai vēlāk pamestības trauma uzpeldēs. Piemēram, kad kāds mūs noraidīs, nomirs tuvs cilvēks vai arī mūsu partneris kārtējo reizi izrādīsies ne tāds, kādu mēs viņu būtu gribējuši redzēt. Tad mēs izjutīsim dzīļu tukšuma un panikas sajūtu un visdrīzāk būsim neizpratnē, no kurienes rodas šī milzīga sāpe.

Par cik parasti mēs neapzināmies savu pamestības rētu, mēs nesaprotam, ka panikas sajūta un sāpes nāk no agrīnā vecumā pārdzīvotās pamestības un nodevības pieredzes, kas mūs tik ļoti tolaik nobiedēja, ka mēs apglabājām mūsu atmiņas par to kaut kur ļoti-ļoti dziļi.

Lai palīdzētu sev dziedināt savu pamestības rētu, ir svarīgi apzināti satikties ar savām sāpēm un tukšuma sajūtu, un dalīt tās ar drošu, uzticamu, atbalstošu cilvēku. Atzīstot savas tiesības just savas sāpes un pārdzīvojot tās, mēs garīgi augam un gūstam vērtīgu pieredzi – visas šīs sāpes un ciešanas var pārdzīvot un palaist vaļā, un rezultātā gūt sajūtu, ka varam beidzot paļauties uz sevi un uzticēties sev, tādejādi atgūstot iekšēju drošības sajūtu.

Kad mēs saskaramies ar mūsu pamestības un vientulības sajūtām, pieņemam tās un ļaujam sev tās just, sākas dziedināšanas process. Rezultātā mēs jūtam mieru un atslābumu, un parādās iespēja sākt veidot attiecības ar citiem cilvēkiem pilnas ar dzīļu mīlestību un tuvību.

Citi raksti,  kas varētu Tevi ieinteresēt

Kauns

Šajā rakstā es runāšu par toksiskā kauna sajūtu. Tā ir, nevis normāla kauna sajūta, ko mēs izjūtā…