Cilvēki, kuri dzīvo hroniskā stresa stāvoklī vai ir pārdzīvojuši traumu, bieži vien pamana, ka viņiem sāk pasliktināties atmiņa, ir grūtāk koncentrēt uzmanību, viņi kļūst viegli aizkaitināmi, trauksmaini, satraucās par sīkumiem. Un tas viss notiek stresa hormona kortizola dēļ. Kritiskajā situācijā kortizols mobilizē mūsu ķermeni un ļauj izdzīvot, taču ilgstoši hroniski izdaloties kaitē smadzeņu neironiem un nomāc organisma pašregulācijas spēju.

Pašas pirmās no paaugstināta kortizola līmeņa cieš pieres daivas, kuras ir atbildīgas par īslaicīgu atmiņu, uzmanību, emociju kontroli, konstruktīvu domāšanu, plānošanu un lēmumu pieņemšanu, kā arī komunikāciju spējām. Tāpēc stresa ietekmē mēs vairāk konfliktējam, mums ir grūtāk koncentrēt uzmanību, mēs paliekam pārlieku emocionāli, nespējam pieņemt labus lēmumus un nevaram atcerēties, kur tikko esam nolikuši atslēgas.

Autoritāri vecāki, kuri uzskata, ka bērni visu laiku jākontrolē un stingri jāaudzina, lai no viņiem kaut kas sakarīgs sanāktu, patiesībā panāk pretējo rezultātu. Bērns, kuru pastāvīgi kontrolē, neļauj būt patstāvīgam (adekvāti vecumam) vai vēl vairāk – sit, kliedz, kaunina, biedē, ignorē, apsaukā utt., dzīvo pastāvīgā stresā, kas negatīvi ietekmē pieres daivas. Rezultātā bērnam ir grūti koncentrēties skolā un pildīt mājas darbus, grūti visu labi atcerēties, viņš paliek pārāk emocionāls (agresīvs, raudulīgs, aizkaitināts) vai arī ieraujas sevī, kā rezultātā viņš paliek nesekmīgs. Pieaugušie, kuriem ir problēmas ar atbildības sajūtu, plānošanu un paškontroli (mērķu sasniegšana), kuri ir slinki un viegli aizkaitināmi vai trauksmaini, visdrīzāk piedzīvoja vardarbību bērnībā.

No hroniskā stresa stipri cieš arī hipokamps un amigdala, kas ir limbiskās sistēmas daļas. Hipokamps stimulē jaunu neironu un neironu savienojumu pieaugumu smadzenēs, piedalās ilgtermiņa atmiņas veidošanā. Kad hipokamps ir cietis no stresa hormona, tad kritās mūsu spēja uzņemt jaunu informāciju. Bērniem, kuri cieš no vardarbības vai emocionālās pamestības mājās, ir grūti mācīties, jo viņiem ir grūti iegaumēt jaunu materiālu skolā.

Amigdala ir emocionālās atmiņas glabātuve. Tajā glabājas gan atmiņas par priecīgiem mūsu dzīves brīžiem, gan sāpīgiem. Amigdala rūpējas par mūsu izdzīvošanu, līdz ar to, ja tā tagadnē piefiksē kaut ko tādu, kas pagātnē mūs nobiedēja vai apdraudēja, tā uzreiz palaiž trauksmes reakciju un mūsu organismā tiek mobilizēta instinktīvā aizsardzības reakcija “cīnīties / bēgt / sastingt”. Hroniskā stresa ietekmē amigdala sāk pastiprināti reaģēt pat uz nenozīmīgiem stimuliem – uz mums “ne tā” paskatījās un mēs jau raudam, brūkam virsū, pārstājam runāt ar cilvēku vai arī sastingstam. Kā arī visu laiku esam supermodrā, problēmas gaidošajā režīmā.

Dopamīns ir mērķtiecības, motivācijas, kaisles un tieksmes hormons. Stresa ietekmē dopamīna līmenis var, vai nu kristies, radot apātisko noskaņojumu, vienaldzību, sajūtu “man neko nevajag”, vai arī stipri paaugstināties, mudinot mūs meklēt ātro apmierinājumu, kuru dod ēdiens, alkohols, datorspēles utt.

Serotonīns regulē noskaņojumu, uzlabo miega kvalitāti un ēstgribu. Ja mūsu smadzenes ir labā stāvoklī, tad serotonīns ir kā bremzes paaugstinātajām dopamīnam, kas saka: “Pietiek!” (ēst, dzert, sēdēt pie datora, spēlēt spēles utt.). Un kā gāze samazinātajām dopamīna līmenim: “Gribu vairāk!”. Stresa ietekmē kritās serotonīna līmenis un tad jebkurš stimuls var radīt atkarību – ēdiens, sekss, dators, spēles, pat kāds konkrēts cilvēks utt. Silts emocionālais kontakts, dziļas, saprotošas attiecības un atbalsts paaugstina serotonīna līmeni. Vecāki, kuri kontrolē, kliedz, sit vai ir emocionāli pametuši savu bērnu, rada labu augsni atkarībām, jo bērns pastāvīgi ir stresā. Ja mājās bērns jūtas drošs, atbalstīts, saprast, ja mājās ir smiekli un silta gaisotne, tad atkarības rašanas iespējamība ir minimāla. Datorspēlēs, alkoholā un ēdienā mēs slēpjamies, kad mums mājās nav iespējams atslābināties, nav ar ko parunāties un kam uzticēties.

Ko var darīt?

Lai mēs varētu būt emocionāli līdzsvaroti, spējīgi apgūt jaunu informāciju, būt aktīvi un dzīvespriecīgi, spētu mērķtiecīgi virzīties savā dzīvē, mums jāsamazina stresa līmenis. Tam var palīdzēt dažādu tehniku apgūšana, piem., Emocionālās Brīvības tehnika (EFT), relaksācija, meditācija, vizualizācija, muskuļu atslābināšanās, elpošanas tehnikas, biodeja, TRE vingrinājumi, Pilātes, stiepšanas nodarbības, joga, Cigun, Taiči, austrumu cīņas mākslas, garas pastaigas utt..

Var palīdzēt savas dzīves ritma palēnināšana. Lēnāk pārvietojoties, lēnāk ēdot, lēnāk runājot, lēnāk elpojot, lēnāk mazgājot traukus utt., mēs signalizējam amigdalai, ka situācija ir droša un var atslābināties, tādejādi atslēdzot trauksmes signālu ķermenī un apstadinot kortizola izdali.

Labs miegs, svaigs gaiss, fiziskās aktivitātes un sabalansēts uzturs ir kritisks labai mūsu smadzeņu darbībai un stresa ietekmes mazināšanai.

Vēl pievērsiet uzmanību izelpai. Ļoti bieži mēs aktīvi ieelpojam, bet izelpa ir ļoti īsa. Atgādiniet sev “Izelpo”, jo garāka par ieelpu izelpa arī signalizē amigdalai, ka situācija ir droša.

Noteikti pievērsiet uzmanību kvalitatīvām dabīgām ēteriskām eļļām. Aizejiet uz veikalu, kurā ir iespējams pasmaržot visas eļļas, un izvelieties sev vairākas dažādiem dzīves gadījumiem. Atrodiet, kura eļļa jūs nomierina, a kura – uzmundrina, un nēsājiet šīs pudelītes līdzi laiku pa laiku tās pasmaržojot.

Ļoti noderīga ir arī Bahu ziedu terapija.

Un, protams, var palīdzēt, ja mēs vairāk ikdienā piedomājam pie lietām, kas mums sagādā prieku un baudu (mūzika, dejošana, dziedāšana, hobiji, kontakts ar mājdzīvniekiem utt.) un atvēlām tam laiku.

Kā arī smiešanās. No sirds smejoties, ķermenī notiek reflektorās kustības un tiek atbrīvota uzkrāta spriedze. Un smiekli noteikti ir zīme amigdalai, ka viss ir droši. Izveidojiet paradumu katru dienu izlasīt vismaz vienu anekdoti un vismaz vienam cilvēkam to izstāstīt. Skatāties vairāk komēdiju, lasiet grāmatas, kas liek pasmaidīt. Mācāties sasmīdināt pašam sevi un stress atkāpsies.