Šajā rakstā es runāšu par toksiskā kauna sajūtu. Tā ir, nevis normāla kauna sajūta, ko mēs izjūtām, kad izdarām kaut ko amorālu, un kura motivē mūs vairāk tā nerīkoties. Bet, pārspīlēta kauna sajūta, kad mēs kaunamies, nevis par kādu savu amorālo uzvedību, bet par to, kas mēs esam. 

Kā rodas toksiskā kauna sajūta?

Tā rodas, kad no mazotnes, kad mūsu smadzenes aktīvi attīstās, mūs “māca”, ka mūsos ir kaut kas, par ko mums būtu jākaunas. Tas notiek tad, kad citi cilvēki mums norāda, ka mēs neesam gana labi tādi, kādi mēs esam, kā mēs uzvedamies, kāda ir mūsu izcelsme, kam mēs dodam priekšroku ( par mūsu izvēlēm) vai kā mēs izskatāmies. Var tikt kritizēta mūsu humora izjūta, ķermenis, aktivitāte vai mierīgums, ziņkārība vai neieinteresētība, seksuālā interese, mūsu ģimenes materiālais stāvoklis, tas, ko mēs esam vai neesam izdarījuši utt. Rezultātā mēs “iemācāmies” kaunu, ko mums dzīvē ir “uzlikuši” citi cilvēki, un paši sākam kaunēties par šiem aspektiem savā personībā un sākam tos slēpt no citiem cilvēkiem vai izmisīgi cenšamies tos mainīt.

Šāda negatīvā sevis uztvere ļoti dziļi iespiežas mūsos un tāpēc ir ļoti grūti to mainīt (piemēram, pieņemt sevi, labāk domāt par sevi utt.). Paradoksālā kārtā, mēs vēl varam sākt izjust kaunu par to, ka nevaram sevi pieņemt un mīlēt tādu, kāds esam, īpaši, kad citi mums saka: “Nu kāpēc tu nevari pieņemt sevi?! Ar tevi taču viss ir kārtībā?!”.

Pieaugušajā dzīvē kauns ir sajūta, kas ne tikai traucē mums lepoties ar sevi, pieņemt pozitīvus vārdus par sevi, ieraudzīt savas stipras puses, bet arī tas, kas iefiltrējas katrā mūsu dzīves aspektā sākot ar to, kā mēs uzvedamies un beidzot ar sevis sabotēšanu (neapzinātā neļaušana sev būt veiksmīgam, kompetentam, interesantam utt.).

Kauns ir tik smaga sajūta, ka mēs cenšamies no tās izvairīties dažādos veidos. Piemēram, mēs varam censties mazināt kauna sajūtu apspiežot savu spēju just savas emocijas, piemēram, lietojot alkoholu,  pārēdoties ar saldumiem, non-stopā skatoties seriālus, šopingojot un darot citas lietas, kas novirza mūsu uzmanību no sevis jušanas.

Mēs pasargājam sevi no kauna sajūtas rašanas norobežojoties no kontakta ar cilvēkiem un tas var izpausties kā kautrīgums, sociālā trauksme,  nepārliecinātība par sevi vai klusa uzvedība kompānijās. Jo, ja mēs neizpaužam sevi cilvēkos, mēs ar to minimizējam risku sajust kaunu par to, kas mēs esam.

Dēļ kauna mēs nemitīgi sevi kritizējam un “uzlabojam”, nevaram apstāties sevis pilnveidošanā, kļūstam perfekcionisti, jo tas dod cerību, ka kādreiz mēs kļūsim OK un vairs nejutīsim to briesmīgo kauna sajūtu.  Bet, šī ir absolūta ilūzija, kura ved tiek uz izdegšanu, jo kauna sajūtu neietekmē mūsu sasniegumi. Sasniegumi uz laiku dod atelpas brīdi, bet tad vienmēr uzradīsies kāds, kurš izrādīsies par mums gudrāks, veiksmīgāks, izskatīgāks vai mēs konstatēsim kādu savu kļūdu un mūs atkal pārņems kauna vilnis. Lai mazinātu kauna sajūtu ir jāstrādā ar PAŠU KAUNU – ar mūsu negatīvajām idejām par sevi, kas rada kauna sajūtu.

Kauna sajūta negatīvi ietekmē arī mūsu attiecības ar cilvēkiem, jo izjūtot kaunu, mēs varam palikt agresīvi pret citiem un pat vardarbīgi. Piemēram, mēs esam publiskā vietā un mūsu bērns mūs neklausa. Ja šī situācija aktivizēs mūsos kauna sajūtu, piemēram, ar domu: “Es neesmu laba māte, es nespēju tikt galā ar savu bērnu”, mēs visdrīzāk agresīvi noreaģēsim uz bērnu vai uz cilvēkiem, kuri mums tajā brīdī kaut ko aizrādīs. Vai arī uzmetīsimies pašiem sev ar pašpārmetumiem.

Kā arī mēs kaunināsim citus par to, par ko kaunamies paši (“Kā var to nezināt?!”, “Kā var tā uzvesties/ģērbties/izskatīties/dzīvot utt.?!”). Un citu cilvēku priekšā kaunēsimies par saviem tuviem cilvēkiem, kad viņu uzvedība aktualizēs MŪSU kauna sajūtu.

Ir tāds izteiciens: “Kauns rada kaunu”. Kad mēs jūtam kaunu, mēs kauninām citus. Kaunu mums “iemācīja” cilvēki, kuri juta kaunu par sevi, bet nespēja to apzināties un atrisināt to. Un mēs “pārņemam stafeti” un turpinām nodot kaunu nākamajai paaudzei.

Kā varam sev palīdzēt?

Galvenā problēma ir tas, ka mēs esam tik ļoti pārņemti ar tām kauna idejām par sevi un absolūti ticam tām kā “patiesībai” par sevi, ka savu enerģiju ieguldām cīņai ar šīm idejām vai nemitīgai sevis “uzlabošanai” vai “pierādīšanai”, ka ar mums viss ir kārtībā. Mēs pat neiedomājamies, ka mēs varam mainīt tās IDEJAS par sevi, nevis sevi. Ka īstā problēma ir šīs kauninošas domas par sevi.

Darbs ar kaunu nozīmē vispirms identificēt negatīvās domas par sevi: “Ko negatīvu es padomāju par sevi tajā situācijā, ka tik asi uz to reaģēju?”. Bieži mums pat nav jāuzdod sev šis jautājums, jo galvā jau skan: “Idiote!”, “Muļķe!”, “Resnā govs!”, “Lūzeris!”, “Nožēlojamā lupata!” utt. Tās arī ir negatīvās domas.

Nākamais solis ir saprast, kurš mūs iemācīja, kā mēs uzzinājām par to, ka neesam gana labi, ka ar mums kaut kas nav kartībā, ka  mēs esam kaut kādi nepareizi, jocīgi, egoisti, lūzeri, idioti, ka mums ir briesmīgs raksturs, mēs neadekvāti reaģējam utt.

Un tad mēs varam palīdzēt sev pārstrādāt šīs negatīvās pārliecības izmantojot EFT tehniku (EFT protokola aprakstu jūs varat atrast sadaļā “EMDR un EFT”). Jo šī tehnika palīdz “pārrakstīt” šīs iemācītās negatīvas pārliecības par sevi, kuras rada mums kauna sajūtu.

Iespējams, pirmais, ar ko būs jāsāk pārstrāde, ir savas kauna sajūtas atzīšana. Jo gandrīz jebkuram cilvēkam ir kauna sajūta par savu kauna sajūtu par sevi. Ar to mēs varam arī  sākt strādāt ar EFT protokolu: “Lai arī man ir kauns par to, ka man ir kauna sajūta par sevi, es dziļi un pilnībā sevi pieņemu”. Pārstrādājot kaunu par kaunu, mēs tālāk varam pēc kārtas pārstrādāt savas negatīvas pārliecības par sevi: “Es neesmu gana labs”, “Es esmu neveiksminieks”, “Es neko nezinu”, “Es esmu stulba” utt. Uzdodiet sev jautājumu: “Kā es to uzzināju par sevi? Kurš man to iemācīja? Kāda pieredze, situācija man to iemācīja?” un tad pārstrādājiet to, kas parādīsies.

Labi var strādāt ar kauna sajūtu par sevi arī ar EMDR metodi, bet tad būtu jānāk pie speciālista.

Strādājot ar savu kauna sajūtu, jūs sāksiet pamazam atklāt – kāds es esmu patiesībā, ko es patiesībā vēlos savā dzīvē, attiecībās, darbā. Sāksiet vairāk izpaust sevi un līdz ar to vairāk realizēt sevi. Jo mēs nevaram būt paši un dzīvot apmierinošu dzīvi, kamēr mēs dzīvojam kauna sajūtā par sevi.