Skip to main content

Mīlestība pret sevi – egoisms vai vajadzība?

Katrs no mums kādā savā dzīves posmā (vai pat vairākos) ir izjutis vientulības, pamestības un izolētības sajūtu no citiem cilvēkiem. Viss kopā tas rada tukšuma sajūtu mūsu dvēselē. Lai izvairītos no šīs nepatīkamas sajūtas, daudzi no mums meklē kādu cilvēku, kurš ar savu mīlestību aizpildītu šo mūsu iekšējo tukšumu. Piemēram, vīrietis, var domāt, ka viņš mīl sievieti, kaut gan patiesībā viņš vienkārši grib apmierināt savas egoistiskās vajadzības (tikt vaļā no iekšēja diskomforta) ar viņas palīdzību. Savukārt, sieviete, redzot, ka viņas vientulība tiek aizpildīta ar vīrieša klātbūtni un uzmanību, arī viegli kļūdās, uzskatot par mīlestību vienkāršu emocionālu apmierinātību.

Paradoksāli, bet, kad mēs cenšamies aizpildīt tukšumu, ko veido mūsu vientulība, visu laiku meklējot citu cilvēku mīlestību, mēs patiesībā jūtamies vēl vairāk vientuļi. Jo, citi cilvēki nekad nespēs apmierināt visas mūsu vajadzības, nekad nespēs pavadīt ar mums tikt daudz laika, cik mēs gribētu, ne vienmēr gribēs darīt to pašu, ko mēs gribam (piem., kopā ar mums sportot, iet uz koncertiem utt.), ne vienmēr būs gatavi mūs uzklausīt, ne vienmēr būs mīļi un patīkami. Tāpēc, lai tiktu mīlētiem, mums pašiem jākļūst mīlošiem un vispirms attiecībā pašiem pret sevi.

Mīlestība pret sevi ir fundamentāla un būtiska cilvēka vajadzība. Kad šī vajadzība ir apmierināta, cilvēks ir vesels un laimīgs kā personība.

Bieži mēs jaucam mīlestību pret sevi ar egoismu, uzskatot, ka mīlēt sevi ir egoistiski. Erihs Fromms apgalvo, ka „egoisms nav tas pats kā mīlestība pret sevi, tas pat ir kaut kas pilnīgi pretējs. Egoisms savā ziņā ir alkatība. Jo līdzīgi alkatībai, tas nes sevī zināmu negausību, kā rezultātā cilvēks nekad īsti nav apmierināts…Egoists pastāvīgi ir norūpējies par sevi, viņš nekad nav apmierināts, vienmēr uztraucas, baidās, ka kaut ko nav saņēmis tik cik viņam pienākas, baidās, ka viņu ir apmuļķojuši un kaut ko atņēmuši. Viņš apskauž katru, kam kaut kā ir vairāk, nekā viņam…tas ir cilvēks, kurš nevis mīl sevi, bet, tieši otrādi, ir dziļi neapmierināts ar sevi…Egoisma pamats ir mīlestības trūkums pret sevi, neapmierinātība ar sevi”.

Īsta un dziļa mīlestība pret sevi – tā ir patiesa sevis pieņemšana un cieņa, kas dod mums svētku sajūtu dvēselē: „Cik labi būt tādam kā es! Es esmu laimīgs būt tāds, kāds esmu!”. Īsta mīlestība pret sevi nozīmē, ka mēs esam apmierināti ar sevi tādu, kādi esam. Daudzi baidās, ka „ja es būšu apmierināts ar sevi, tādu, kāds esmu, es vairs netiekšos kaut ko sasniegt, nebūs motivācijas attīstīties un es sākšu degradēt”. Patiesībā ir tieši otrādi! Kad mēs esam apmierināti ar sevi jau tādu, kādi šobrīd esam, mums vairs nav jācenšas kaut ko sasniegt tikai tāpēc vien, lai tikai kaut ko pierādītu sev un/vai citiem, lai gūtu atzinību no citiem, lai justos „normāliem”, pilnvērtīgiem un vērtīgiem. Tādejādi, uzlabojas mūsu dzīves kvalitāte, mēs jūtamies laimīgāki un apmierinātāki ar savu dzīvi, jo tagad varam darīt tieši to, ko MĒS patiešām vēlamies darīt, kas MŪS patiešām interesē, par ko MĒS var būt jau sen sapņojam, bet vienmēr atradās iemesls, lai to atliktu. Pie tam, kad mēs esam ar sevi neapmierināti, mēs daudz smagāk pārdzīvojam neveiksmes un tas atņem daudz enerģijas, kas, protams, apgrūtina mērķu sasniegšanas procesu. Gribu uzsvērt, ka cilvēks pēc savas būtības nevar neattīstīties. Visas savas dzīves garumā katrs no mums ir kā nepabeigts projekts, kurš nemitīgi tiecas sevi realizēt. Jo pabeigts projekts mēs esam tikai tad, kad esam miruši.

Mīlēt sevi nozīmē, ka mēs nenosodām savas domas, savu rīcību, savu ķermeni. Mīlēt sevi nozīmē vienmēr sevi atbalstīt un rūpēties par sevi. Mīlēt sevi nenozīmē atļaut sev darīt visu, kas ienāks prātā (piem., visu laiku ēst saldumus, visu brīvo laiku pavadīt uz dīvāna, strādāt bez brīvdienām utt.). Bet atļaut sev to, kā rezultātā mēs jutīsimies veselīgāki, līdzsvarotāki, laimīgāki utt. Kāds ir teicis, ka izaugot, mums jākļūst par māti vai tēvu pašam sev. Tas nozīmē būt reizē gan atbalstošiem, uzmundrinošiem, iedvesmojošiem, nomierinošiem, gan arī pietiekoši stingriem. Māte, kura patiešām mīl savu bērnu, nekad neļaus bērnam darīt to, kas viņam ir kaitīgs vai apdraudošs. Viņa būs līdzās, kad bērnam ir nepieciešams atbalsts. Centīsies viņu uzmundrināt un iedrošināt, kad viņš ir cietis neveiksmi. Un vienmēr centīsies izprast un apmierināt (savu iespēju robežās) bērna vajadzības.

Mīlēt sevi nozīmē, ka mūsu attieksme pret sevi nemainās, pat, ja mēs piedzīvojam kādu neveiksmi. Mums vienmēr jāatceras, ka pat, ja neesam sasnieguši iecerēto rezultātu, mums nav nekāda pamata sev to pārmest, jo mēs vienmēr darām to labāko, uz ko tajā brīdī esam spējīgi. Ja esam kļūdījušies vai, piem., nespējam sevi aizstāvēt, tas nozīmē, ka mums tajā brīdī nebija nepieciešamo zināšanu vai prasmju, lai mēs varētu rīkoties savādāk. Vai arī mēs nevārējam iedomāties, ka mūsu rīcības rezultāts varētu būt tieši tāds, kāds beigu beigās sanāca. Mīlēt sevi nozīmē arī spēt paļauties uz sevi un uzticēties sev.

Kad mēs pārstājam sevi augstu vērtēt un cienīt, kad mēs pārstājam priecāties par to, kādi esam, mēs savā dvēselē sākam izjust tukšuma sajūtu. Mūsu dvēseli uzreiz sāk piepildīt visādi tumši un sāpīgi pārdzīvojumi, kas tiecas aizpildīt izveidojušos tukšumu.

*          *          *

Pašā savas dzīves sākumā katrs no mums atgādina ziedpumpuru. Tikai tad, kad ziedpumpurs saņem saules staru siltumu un uzturu no augsnes, tas izplaukst un kļūst redzams viss tajā noslēptais zieda skaistums. Arī cilvēkam no paša dzīves sākuma ir nepieciešams vecāku mīlestības siltums. Jūtot vecāku rūpes, uzmanību, siltumu un beznosacījuma mīlestību bērnam attīstās drošības un pārliecinātības sajūta, sava vērtīguma izjūta. Bērna tālākas dzīves laikā tās izpaudīsies kā atklātība un draudzīgums pret citiem cilvēkiem. Bērns arī no citiem cilvēkiem gaidīs siltumu un mīlestību un tieksies uzticēties un atklāties cilvēkiem.

Personība, kurai ir atņemta iespēja izjust mīlestības siltumu un iedrošinājumu, kura nolemta augt emocionālā aukstuma un sausuma apstākļos, maiguma un uzmundrinājuma trūkuma dēļ nevarēs „izplaukt”. Līdz ar to cilvēkam būs grūti veidot uzticīgas un apmierinošas attiecības ar citiem, pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir. Viņš visu laiku baidīsies, ka citi viņu noraidīs. Jūtot vecāku nosacījuma mīlestību (mani mīl tad, kad es izpildu visus vecāku nosacījumus – esmu paklausīgs, labi mācos, kārtoju savu istabu utt.), bērns jūt, ka viņš pats par sevi nav vērtība, bet vērtīgi ir viņa ārējais izskats, uzvedība, panākumi, citu gaidu piepildīšana utt. Erihs Fromms savā grāmatā „Mīlestības māksla” raksta: „Ja tevi mīl tāpēc, ka esi „pelnījis” mīlestību, piem., ar savām labām īpašībām, tad vienmēr paliek šaubas un bažas – un, ja nu tam cilvēkam, no kura es gaidu mīlestību, kaut kas manī nepatiks?! Vienmēr ir bailes, ka mīlestība pēkšņi var pazust. Pie tam „nopelnītajai”mīlestībai vienmēr ir rūgtuma piegarša, jo mīl ne jau mani pašu, bet mīl tāpēc, ka es sagādāju baudu. Mani nemaz nemīl, bet tikai izmanto”.

Proporcionāli savai nepārliecinātībai sevī (proti, sajūtai, ka es neesmu vērtīgs un nespēju izraisīt citos mīlestību pret sevi) bērns sāk pielāgoties dzīvei un rīkoties tā, lai pasargātu sevi no sāpīgiem pārdzīvojumiem un/vai aizpildītu izveidojušos tukšumu. Jo nepārliecinātāks par savu vērtīgumu ir bērns, jo izteiktākas būs viņa aizsardzības sistēmas. Daži no šādiem „aizsardzības mehānismiem” domāti, lai izvairītos no sāpēm, citi – lai izsauktu un iekārotu mīlestību. Aplūkosim īsumā dažus no šādiem mehānismiem, kas parādās cilvēkiem, kuri nemīl un augstu nevērtē sevi.

Pārspīlēšana vai lielīšanās – cilvēks lielās, lai gūtu atzinību savās un citu cilvēku acīs, kā arī, lai paaugstinātu pašcieņu. Mēs nereti pamanām, ka lielīgs cilvēks ne tik daudz mūs cenšas pārliecināt par kādām savām labām īpašībām, sasniegumiem, cik – sevi pašu. Acīmredzami, ka cilvēks ir pārliecināts, ka mīlestība un atzinība vienmēr jānopelna un viņš demonstrē savas labās īpašības, lai „nopirktu” atzinību.

Kritiskā attieksme – sevi nemīlošs cilvēks var pielāgoties saviem dzīves apstākļiem tādā veidā, kā kļūst par kaislīgu citu cilvēku kritiķi, kurš vienmēr atrod citos trūkumus un pastāvīgi uz tiem norāda. Viņš nesaprot, ka viņa kritiskums patiesībā ir viņa paša negatīvo domu par sevi projekcija (pārnešana) uz citiem cilvēkiem. Par cik būtu pārāk sāpīgi ienīst pašu sevi par savu nekur nederīgumu, tad viņš projecē to visu uz citiem, tādejādi it kā „izvēdinot” savas dusmas.

Paskaidrojumu izdomāšana – sevi nemīlošs cilvēks nejūtas vērtīgs kā personība. Viņš uzskata, ka viņa vērtīgums ir vienāds ar viņa spēju kaut ko sasniegt, kaut ko izdarīt. Kad viņam neizdodas pilnībā sasniegt iecerēto, viņš uzreiz attaisno sevi, izdomājot skaidrojumus savām neveiksmēm. Viņam būtu pārāk sāpīgi pieļaut, ka viņš ir kļūdījies un atklāti atzīt savu vainu. Viņš uzskata, ka nevar būt tā, ka viņš kaut ko nav pamanījis, ka viņam bija nepareiza informācija utt. Ja viņš tā padomātu par sevi, tas pavisam sagrautu viņa pašcieņu.

Pārāk liels centīgums – tādi cilvēki vienmēr tiecas būt perfekti, pat sīkumos. Viņi uzskata, ka, lai dabūtu atzinību un mīlestību, jābūt perfektam. Tāpēc viņu centīgums kļūst ārkārtīgi svarīgs. Viņi pastāvīgi tiecas darīt to, ko no viņiem sagaida tie cilvēki, kuri var vai nu sniegt viņiem atzinību, vai var viņus noraidīt. Censties – kļūst par viņu ikdienas „darbu”.

Kautrīgums – ja cilvēks uzskata, ka citi viņu var pieņemt tikai uz noteiktiem nosacījumiem, tad viņam būs bail no cilvēkiem. Viņš baidīsies no citu cilvēku kritikas, vērtējuma, noraidījuma. Lai samazinātu tādu negatīvo reakciju risku līdz minimumam, cilvēks var norobežoties ar „sienu”, pasargāt sevi ar kautrīgumu. Tas ir psiholoģiskās aizsardzības veids pret neveiksmi.

Sevis noniecināšana – tas nozīmē sniegt citiem tik niecinošu priekšstatu par sevi, ka citi neko daudz no mums negaidīs un atturēsies izteikt kritiku, un, iespējams, pat sāks mums simpatizēt. „Nožēlojama upura” tēls nevienu neapdraud, tāpēc, ļoti iespējams, ka citi pat gribēs mums palīdzēt.

Dusmas, aizkaitinājums – nepārliecināts sevī cilvēks visvairāk ienīst sevī savu nekur nederīgumu. Ļoti ātri viņš sāk ienīst sevī visu. Kad dusmas ir vērstas pret sevi, tas izpaužas kā depresija un nomāktība. Daudz nesāpīgāk izgāzt tās pret citiem, tādejādi izlādējoties, nevis turēt visu sevī.

Paklausība – viens no skumīgākiem veidiem kā var pielāgoties dzīvei cilvēki, kuri nekādi nespēj iemīlēt sevi, ir vienmēr patīkama cilvēka lomas uzņemšanas. Cilvēks sāk pakļauties jebkurai vadībai, likumam vai noteikumam. Viņš precīzi izpilda visu, ko viņam saka. Piekrīt visam un darīs visu, lai tik nopelnītu kaut mazu atzinību. Viņš pastāvīgi ir orientēts uz atzinību. Nekad neizsaka savu viedokli. Cenšas būt mīļš un iepatikties citiem. Nekad nemēdz būt tāds, kāds viņš ir patiesībā. Saprotot bērnībā, ka tāda uzvedība nes apbalvojumu, smaidus un apskāvienus, cilvēks cenšas arī savā pieaugušajā dzīvē būt labs, patīkams un paklausīgs. Viņš jūt, ka būdams paklausīgs viņš ir pasargāts no kritikas, jo aiz tā paklausīguma ir droši noslēpts viņa īstais „es”.

Bēgšana vientulībā – acīmredzami, ka ievainotai dvēselei vientuļnieka dzīves veids liksies drošāks un tāpēc cilvēks izvairīsies no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Kaut gan sabiedrībā cilvēks var spēlēt komunikabla cilvēka lomu, bet dvēselē palikt pilnīgā izolācijā.

Izcili sasniegumi – ar sasniegumiem mēs cenšamies kompensēt savu neapmierinātību ar sevi un nevērtīguma sajūtu. Mēs ceram, ka daudz ko sasniedzot savā dzīvē, mēs dabūsim lielāku uzmanību un atzinību no citu cilvēku puses. Daudziem tāda pieeja kļūst par veidu kā dzīvot savu dzīvi. Sasniegumi un īpašumi tiek uztverti kā tāds personības paplašinājums – jo vairāk sasniegumu un īpašumu man ir, jo vērtīgāks es esmu. Tādiem cilvēkiem pastāvīgi ir vajadzība iegūt visu, ko vien iespējams.

Maskas, lomas, fasādes – cilvēks, kurš savā dzīvē saņēma tikai nosacītu mīlestību, ir pilnīgi neiecietīgs pat pret minimālu savas uzvedības, domu, izskata utt. kritiku. Viņš jau ir pietiekoši cietīs savā dzīvē un negrib piedzīvot jaunas ciešanas. Kritika var viņu sagraut. Lai pasargātu sevi, viņš var sākt spēlēt kādu lomu dzīvē, aizsedzot savu patieso „es”. Tādā gadījumā, ja cilvēki sāks kritizēt šo lomu, to vienmēr varēs nomainīt pret citu.

Introjekcija – kad mēs esam ļoti neapmierināti ar sevi, mēs varam tiekties identificēties ar kādu citu, galvenokārt, sabiedrībā atzītu vai savu personisko varoni. Mēs kļūstam līdzīgi bērniem, kuri kopē sava mīļāka kino varoņa vai dziedātāja uzvedību. Tas nekas, ka mums nav nedz tādu īpašību kā mūsu varonim, nedz tādu iespēju, taču līdzināšanas citiem iedarbojas uz mums nomierinoši.

Ciniskums un aizdomīgums – cilvēki, kuri neatzīst sevi kā vērtību, nevar arī sev uzticēties. Būdami pārliecināti, ka visi citi cilvēki ir tieši tādi paši kā viņi, viņi arī citiem neuzticas. Viņi nevienam neuzticas un nevienam netic.

Biklums – atšķirībā no kautrīguma, kas traucē veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, biklums ir tieksme izvairīties no jebkura riska, no jauniem lēmumiem un projektiem. Bailes no iespējamas neveiksmes, noraidījuma rada bailes mīlēt un būt mīlētam. Cilvēks, kuram nav sava vērtīguma izjūtas, baidīsies uzsākt jebko kaut cik ievērojamu. Šo baiļu dēļ viņš atņem sev daudz ko dzīvē. Viņš netiecas ne pie kā jauna, baidoties izdarīt kaut ko nepareizi. Viņš baidās kaut kā izpaust sevi, jo baidās kļūdīties vai saņemt noraidījumu. Viņš baidās veidot attiecības ar citiem, jo baidās neiepatikties citiem.

*          *          *

Karls Rodžers apgalvo: „Neviens nav spējīgs saprast un pieņemt sevi, kamēr kāds cits nesapratīs un nepieņems viņu tādu, kāds viņš ir. Tikko mūs pieņems un iemīlēs tādus, kādi esam, visi sāpīgie simptomi, ar kuriem lielākā daļa no mums cīnās visu mūžu, uzreiz pazudīs”. Katram no mums ir nepieciešams ieraudzīt cita cilvēka acīs savu skaistumu un vērtību, lai kļūtu patiešām brīviem. Katram no mums ir nepieciešams atbalsts, kuru varētu nosaukt par „draudzības psihoterapiju”. Katrā no mums ir vesels apslēpto vēlmju un impulsu konglomerāts, kuriem ir nepieciešama „vēdināšana”. Katram no mums ir vajadzība pastāstīt otram par sevi nebaidoties būt noraidītam. Ļoti bieži problēmas, kuras mēs paturam dziļi sevī, sava „es” dziļumos, paliek nenoteiktas, izplūdušas un iekšēji mūs moka, kā rezultātā tās var kļūt graujošas. Mēs neesam spējīgi visas savas problēmas pareizi izprast, kamēr nenoformulēsim tās un nepiešķirsim tām formu sarunā ar draugu. Iekš mums viss paliek neskaidrs kā dūmi, bet uzticoties otram, mēs varam atrast kādu jēgu un formu saviem iekšējiem pārdzīvojumiem un caur to iegūt spēju pieņemt sevi tādu, kādi mēs esam.

Nereti notiek tā, ka mūsu „sienas” un maskas visu sarežģī. Mēs instinktīvi mēģinām pārliecināt sevi, ka mums blakus nav neviena, kam mēs varētu uzticēties un atklāties. Daudzi tādā veidā sevi māna un ir tik tiešam pārliecināti, ka viņu draugu lokā nav neviena, kam varētu tā uzticēties. Tādas atrunas es dzirdu ļoti bieži. Mēs baidāmies, ka mūs noraidīs un/vai nesapratīs. Rezultātā mēs gaidām un gaidām, sēžot aiz savām „sienām”, kad mūs pasauks tāda balss, kurai mēs varētu uzticēties. Mēs izvairāmies izrādīt jebkuru iniciatīvu, lai izveidotu tuvas un sirsnīgas cilvēciskās attiecības, attaisnojoties ar to, ka vēl nav pienācis īstais laiks vai ka apstākļi nav pagaidām tam labvēlīgi. Taču, no tā mēs tikai zaudējam. Mēs apraksim savas problēmas sevī, ja atteiksimies apspriest tās ar citiem, ja nedosim sev iespēju „izrunāties”. Mēs slēpsim savas dusmas uz sevi, bez žēlastības kritizējot citus, vai apslēpsim savu vajadzību pēc mīlestības (dabiska vēlme, lai kāds mūs mīlētu), visādā veidā uzsverot savu neatkarību. Mēs apslēpsim savu nepilnvērtības sajūtu, tiecoties pazemot citus cilvēkus un dominēt pār viņiem. Daudz gudrāk būtu riskēt un uzticēties citiem, nekā vilkt savu vientuļu dzīvību, slēpjoties aiz savām „sienām” un maskām, slēpjot to, ko atsakāmies apspriest ar citiem!

Citi raksti,  kas varētu Tevi ieinteresēt

Kauns

Šajā rakstā es runāšu par toksiskā kauna sajūtu. Tā ir, nevis normāla kauna sajūta, ko mēs izjūtā…