Bieži vien pie psihoterapeita nāk cilvēki, kuri ir neapmierināti ar sevi, kuri sūdzas par nepārliecinātību, zemu pašvērtējumu un mērķtiecīguma trūkumu. Viņi daudz sevi kritizē: „Es esmu neveiksminieks, vājš, sīkumains, ļauns, neveikls, stulbs, slinks, neglīts, nekam nederīgs, egoistisks” un tml.

Viņi saka, ka ļoti grib mainīties un būt apmierinātāki ar sevi. Bet, paradoksāli ir tas, ka, ja, analizējot klienta uzvedību dažādās situācijās, psihoterapeits teiks, ka patiesībā klients nemaz neizskatās tik slikts kā viņš par sevi domā, klients sāks aktīvi protestēt: „Jūs vienkārši mani tik labi vēl nepazīstat”, „Es tikai tagad tāds esmu, bet patiesībā es esmu pavisam savādāks”, „Nu labi, pat, ja šajā situācijā es neuzvedos kā egoists, tad citās es noteikti tāds esmu”, „Jūs man glaimojat”, „Jūs vienkārši mani žēlojat” un tml.

Patiesībā nepārliecinātība par sevi – tas ir subjektīvs cilvēka viedoklis par pašu sevi. Cilvēks vienkārši tā ir pierādis par sevi domāt. Objektīvi, par sevi nepārliecināts cilvēks ne ar ko nav sliktāks par tiem cilvēkiem, kuri viņam liekas normāli un par sevi pārliecināti. Neeksistē tāds personības īpašību kopums, kas veido nepārliecinātu par sevi cilvēku. Tāpēc, lai paceltu savu pašvērtējumu un kļūtu par pārliecinātu par sevi cilvēku, nav nepieciešams tievēt, manīt frizūru, garderobi, precēties, taisīt žilbinošu karjeru utt. – nepieciešams vienkārši mainīt savas domas par sevi, savu skatījumu uz sevi.

Problēma ir tajā, ka ar vecumu cilvēks tik ļoti piesūcas ar savu ierasto skatījumu uz sevi (psiholoģijā mūsu priekšstati par sevi saucas „Es-koncepcija”), ka kaut ko mainīt tajā kļūst ļoti sarežģīti. Tas ir tam dēļ, ka kāds nebūtu mūsu priekšstats par sevi (pozitīvs vai ne īpaši), tas ir vērtīgs pats par sevi, jo mēs izvēlamies, kā mums uzvesties, atbilstoši tam, ko domājam par sevi, nevis balstoties uz to, kādi esam patiesībā.

Savu priekšstatu par sevi mēs veidojam bērnībā, vērojot citu cilvēku reakcijas un attieksmi pret mums. Pēc mūsu „Es-koncepcijas” var spriest par to, kā pret mums attiecās nozīmīgie cilvēki (pirmkārt, vecāki, māsas/brāļi, skolotāji, vienaudži). Ja mēs uzskatam, ka esam stulbi, tas nozīmē, ka bija kāds, kurš apšaubīja vai noniecināja mūsu prāta spējas. Ja mēs bieži sevi lamājam, tas nozīmē, ka kāds nepieņēma mūs tādus, kādi mēs esam.

Neskatoties uz to, ka gadiem ejot mainās mūsu prāta spējas, sociālais stāvoklis, ārējais izskats utt., reiz izveidojušies priekšstati par sevi maz mainās. Pat, otrādi, sāk paši sevi nostiprināt.

Mēs varam tādā veidā interpretēt notikumus un citu cilvēku uzvedību, ka tas apstiprinās mūsu priekšstatu par sevi. Un katru reizi mēs „pārliecināsimies”, ka „es tiešam tāds esmu”. Tā veidojas t.s. apburtais loks. Piemēram, cilvēks, kurš uzskata sevi par neveiksminieku, „nepamanīs” savus panākumus, bet pilnībā koncentrēsies uz savām neveiksmēm. Savus panākumus viņš uzskatīs par nejaušību vai noniecinās tos: „Jebkurš to varētu izdarīt”, „Tas nebija nekas sarežģīts”, „Man vienkārši paveicās” utt. Bet savas neveiksmes viņš ilgi atcerēsies, daudz domās par tām, pārdzīvos, lamās sevi. Un tas viss ir vajadzīgs tam, lai viņš kārtējo reizi varētu „pārliecināties”: „Nu re, es tak zināju, ka esmu pilnīgs neveiksminieks”.

Absolūti ticot, ka es esmu tāds, kāds es domāju es esmu, cilvēks visbiežāk cenšas labot situāciju tiecoties būt perfekts un darīt visu ideāli, jo viņš tic, ka tikai tad viņš varētu sajusties laimīgs, apmierināts ar sevi un dzīvi, būt pārleicināts par sevi un justies, ka ar viņu viss ir kārtībā. Taču tas dod prētējo rezultātu.

Kā rodas sevis nicināšana, depresija?

Cilvēks sāk uz sevim skatīties no sasniegumu un produktivitātes skata punkta. „Viss vai nekas” kļūst par viņa devīzi un tas rada vairākas problēmas:

1. Ja viņam rodas kaut mazākās aizdomas, ka viņš nevarēs ideāli visu izdarīt, tad viņš visbiežāk visu laiku atliek darba izpildi uz vēlāku laiku vai arī vispār neko nedara.

2. Ja viņš tomēr izdara darbu, tad viņam var palikt sajūta, ka darbu varēja izpildīt arī vēl labāk.

3. Ideālā darba izpilde prasa tik daudz laika, ka rezultāts jau vairs nav aktuāls (piem., darbā ir nokavēti visi nodošanas termiņi un neapmierināts klients atrod citus izpildītājus, ģimene jau ir aizmigusi gaidot mammas perfektās vakariņas utt.).

4. Ieguldot tik daudz enerģijas (emocionālās, intelektuālās u.c.) uzdevumu izpildē cilvēks ātri sevi iztukšo un nevar laicīgi iesākt citu darbu izpildi, kas atkal rada problēmas un kārtējos pašpārmetumus.

5. Izvirzot pārmērīgas prasības sev, cilvēks negūst baudu no tā, ko dara.

Rezultātā cilvēks jūtas noguris un vēl vairāk neapmierināts ar sevi, citiem un dzīvi kopumā.

Jo vairāk cilvēks tiecās uzlabot sevi un būt perfekts, jo vairāk pieaug iekšējā spriedze, diskomforta sajūta un dusmas uz sevi un pasauli, kas nereti ved pie depresijas.

Kā var sev palīdzēt?

Pierakstiet visas savas domas par to, kāds, jūsuprāt, jūs esat. Un tad pārdomājiet – kā jūs zināt, ka tā ir patiesība? Piem., “Es esmu stulbs”. Kā jūs to varējāt uzzināt? Var būt kāds no ģimenes jums mēdza to atkārtot? Var būt par jums smejas, lamāja jūs vai kaunināja, kad jūs kaut ko nezinājat vai nesapratāt? Un pēc tam pārdomājiet – a var būt ir vairāk argumentu prētējai domai par sevi “Es esmu gudrs”? Kādi jūsu dzīves fakti to varētu apstiprināt?

Pēc tam pierakstiet visas jūsu gaidas no sevis – kādam, jūsuprāt, jums būtu jābūt. Tad pārdomājiet – kā jūs to varējāt uzzināt, ka tieši tādam jums būtu jābūt? Un tad pārdomājiet, kas mainītos, ko jūs iegūtu, ja tāds kļūtu. Iespējams, ka atbilde būtu – “Mani beidzot novērtētu mana ģimene”, “Tad es būtu mīlestības vērts”, “Tad mani cienītu”, “Tad es būtu interesants citiem”, “Tad es justos, ka ar mani viss ir kārtībā un būtu pārliecināts par sevi”. Ja tādas būtu jūsu atbildes, tas nozīmētu, ka jūs kā bērns esat cietīs no emocionālās pamestības. Jo tikai tad, kad mūsu vecāki ir spējīgi būt emocionālā kontaktā ar mums, redzēt mūs, dzirdēt un just mūs, mēs gūstam sajūtu, ka ar mums viss ir kārtībā, ka esam svarīgi un interesanti citiem, jūtam, ka esam mīlēti. Ja mūsu vajadzība pēc emocionālās tuvības bērnībā netiek apmierināta, tad ar savu bērna domāšanu mēs uzveļam visu vainu uz sevim (“Ar mani kaut kas nav kārtībā, tāpēc man nepieverš uzmanību”), jo, būdami bērni, mēs idealizējam savus vecākus.

Atgādiniet sev, ka neviens nav un nevar būt ideāls un ka kļūdīties, kaut ko nezināt, kaut ko nesaprast, kaut ko aizmirst, kaut ko neprast, kavēt, kautrēties, no kaut kā baidīties utt. ir normāli un cilvēciski. Atzīstot to, mēs kļūstam atslabinātāki, pacietīgāki pret sevi un citiem, mierīgāki un tolerantāki. Rezultātā, mums ir daudz vairāk enerģijas darbu izpildei, mēs gūstam daudz vairāk gandarījuma un prieka no tā, ko daram, kā arī attiecības ar cilvēkiem kļūst daudz vienkaršākas un sirsnigākas.  Patiesībā, emocionāli tuvas attiecības ir iespējamas tikai tad, kad mēs varam viens otram godīgi parādīt, ka neesam ideāli.

Un pašās beigās – kad jūs atkal sajutīsieties neapmierināti ar sevi (par cik mēs visi esam neideāli, tad tas ir normāli, ka katrs no mums laiku pa laikam sajutās neapmierināts ar sevi), pajautājiet sev – Var būt es atkal gaidīju no sevis kaut ko nereālu, grandiozu, neiespējamu un tāpēc šobrīd esmu vīlies sevī? Pārformulējiet savas grandiozās gaidas, padarot tās reālistiskākas.