Ja jūs neapmierina attiecības ar jūsu partneri, pārbaudiet, vai jūsu robežas netiek pārkāptas. Iespējams, ka tieši tas ir neapmierinātības iemesls. Kas tad īsti ir personības robežas?

Kur jūs šobrīd neatrastos, jūs ieņemat telpā kādu teritoriju. Taču cilvēkam nepietiek vien ar vietu, ko aizņem viņa ķermenis. Cilvēks jūtas komfortabli tad, kad viņam pieder arī kāda telpa apkārt viņam, un neviens bez viņa atļaujas šajā telpā neielaužas. Atcerieties, kāds diskomforts rodas no nelūgtiem, familiāriem ciemiņiem! Un cik smagi cilvēki pārdzīvo sava mājokļa apzagšanu – daudziem ir sajūta, ka uzbruka arī viņiem personiski!

Personības garīgā teritorija nav tik skaidri iezīmēta kā fiziskā, bet tā arī eksistē. Jā kāds bez mūsu atļaujas pārkāpj šo robežu, mēs jūtamies tik pat neērti, kā gadījumā, ja mums uzkāptu uz kājas. Tomēr sāpes kvalitāte ir savādāka. Var būt tā arī nav tik asa, bet es negribētu apgalvot, ka tā ir vājāka.

Kādas ir veselīgas personības robežas? Katram cilvēkam apkārt ir neredzami koncentriskie apļi, kas iezīmē viņa garīgo teritoriju. Tas ir personiskais laiks, jūtas, komforts, pašcieņa, iespēja pabūt vienam, mīļākās nodarbes, darbs, personiskie plāni, principi un vēl tūkstošiem jēdzienu un lietu, kas piepilda mūsu dzīvi ar saturu un jēgu. Ja kāds cits, pat arī tuvs cilvēks, ielaužas šajā garīgajā teritorijā, pat ar mūsu atļauju, mēs dusmosimies gan uz sevi (par to, ka ļāvām tam notikt), gan uz otru (par to, ka izrādīja necieņu pret mūsu „Es”).

Apskatīsimies kādu piemēru. Jūs krāmējiet somas savam 10 gadus vecam bērnam, kurš brauks ciemos pie jūsu radiem uz 2 nedēļām. Jūs cenšaties neaizmirst visas svarīgās lietas – drēbes, apavus, dāvanas radiem utt., bet pēkšņi zvana jūsu labākā draudzene un sāk detalizēti stāstīt par to, ka tikko ir sastrīdējusies ar savu vīru. Jūs klausāties draudzenes sašutumu par to, kāds viņas vīrs izrādījās nelietis un kā viņa varēja tik ilgi viņu paciest, vienlaicīgi, skraidot pa māju un krāmējot somas. Jūs saprotat, ka draudzene ir ļoti satraukta un viņai ir ārkārtīgi nepieciešams, lai jūs viņu uzklausītu un emocionāli atbalstītu. Bet, kā jūs jūtaties? Jūs sākat just neapmierinātību, aizkaitinājumu, dusmas, kaut gan cenšaties to neizrādīt. Ja mēs paanalizējam, tad redzam, ka dusmas ir gan uz draudzeni, gan uz sevi. Mēs brīvprātīgi ziedojam otram cilvēkam savu garīgo teritoriju. Bet arī otrs cilvēks izrādīja necieņu pret mums.

Pārpratumi un konflikti attiecībās rodas no tā, ka mums liekas, ka citi cilvēki zina, kur atrodas mūsu personības robeža. Taču, mēs visi esam dažādi un tas, kas vienam cilvēkam ir nozīmīgs, otram var šķist pilnīgi maznozīmīgs. Mūsu personiskās robežas nav redzamas, tāpēc tas ir mūsu pašu pienākums iezīmēt tās. Mums pašiem jādara citiem zināmu, cik viņi var rēķināties ar mūsu laiku, jūtām, visu to, kas pieder personiski tikai mums.

Tik tiešām, kā jūsu draudzene var zināt, ka tieši tagad jums nav laika ar viņu runāt, ja jūs pati to viņai neteiksiet. Negribas aizvainot un atgrūst satraukto cilvēku? Ir tādas savas teritorijas aizstāvēšanas formas, kas neaizvainos otru un paaugstinās jūsu pašcieņu. Var teikt, piemēram, tā:

Es ļoti gribētu tev palīdzēt. Es redzu, ka esi sakreņķējusies par strīdu ar vīru un tev svarīgi ar kādu to izrunāt. Tomēr, ja es nepaspēšu sagatavot visas mantas meitai vai kaut ko aizmirsīšu, es pēc tam slikti jutīšos, es vainošu sevi, ka esmu slikta māte. Vakarā pēc 19.00 es atbrīvošos un mēs varēsim mierīgi aprunāties. Jo tagad steigā man ir grūti sakoncentrēties uz to, ko tu stāsti.

Var paskaidrot arī ar savādākiem vārdiem vai dot mājienu, ka šobrīd nav labs brīdis sarunai. Svarīgi, ka mēs parādam, ka saprotam otra cilvēka vajadzības, bet dotajā gadījumā nevaram rīkoties savādāk. Tādejādi mēs aizstāvam savu teritoriju, savus principus neuzbrūkot otram cilvēkam. Kaut gan šāda veida uzvedība uz kādu laiku var radīt sasprindzinājumu attiecībās, tomēr godīgums un atklātība veicina abpusējo cieņu. Godīga un atklāta atbilde padziļina draudzību (ja, protams, tā ir īsta draudzība!).

Sākot aizstāvēt savas robežas noteikti sabojāsies attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri maz satraucas par jūsu labklājību, kas grib vienkārši izmantot jūs savu vajadzību apmierināšanai un mērķu sasniegšanai. Šie cilvēki dusmosies uz jums, sauks jūs par egoistu, par vienaldzīgu un pat cietsirdīgu cilvēku. Ir iespējamas manipulācijas: „Man gan vienmēr ir laiks tevi uzklausīt!”, „Tu mani nemīli!”, „Labi, labi! Paskatīsimies, ko tu teiksi, kad tev būs vajadzīga palīdzība!” utt. Tādiem cilvēkiem ir ļoti ērti izmantot jūs un viņi centīsies pa katru cenu izsaukt vainas sajūtu, lai jūs atkāptos no saviem principiem.

Bieži mēs baidāmies aizstāvēt savu teritoriju, lai tikai kāds mūs nenosauktu par egoistu, un tāpēc turpinām ciest. Rezultātā rodas problēmas attiecībās, pārpratumi.

Viena sieviete sūdzējās, ka viņai ir grūti aizmigt. Analizējot situāciju, mēs apspriedām „gulētiešanas rituālu”, jo izmaiņas šādos paradumos var ietekmēt iemigšanas procesu. Sieviete teica, ka nekas šajā rituālā nav mainījies. Bet pēc tam starp citu piebilda:

– Vīrs pirms miega lasa avīzi un pēdējā laikā tas sāka mani ļoti kaitināt. – Kāpēc Jūs viņam neteicāt par to? – Kā es varu? Viņš noteikti apvainosies. – Bet jūsu vīrs nezina, ka avīzes čaukstēšana Jums traucē.

Tā vietā, lai ciestu, sieviete vienkārši varēja paskaidrot savu stāvokli: „No avīzes čaukstēšanas man rodas nepatīkamas sajūtas un es pēc tam nevaru iemigt”. Attiecības noskaidrojas, kad viņa „atklātā tekstā” pateica to vīram. Pazuda arī tas viņas aizkaitinājums, ko vīrs jau sāka just, bet nevarēja saprast, no kā tas sievai ir. Nekāda aizvainojuma no vīra puses nebija. Jo pat vistuvākais cilvēks nevar izlasīt mūsu domas un jūtas. Lai mēs būtu saprasti, mums pašiem jāatklājas citiem tik daudz, cik paši vēlamies.

Te būs daži piemēri, kurus var izmantot savas garīgas teritorijas aizstāvēšanai. Piemēram, savu emociju aizstāvēšanai:

— Zini, man ir grūti lasīt, kad mūzika skan tik skaļi. Vai tu būtu tik laipns pagriezt nedaudz klusāk?

Lai aizstāvētu savu laiku, var teikt:

— Es diemžēl nevaru ar Jums ilgāk runāt. Man vēl jāizdara pāris lietas līdz plkst. 13.00.

Galvenais, lai uzsvars tiktu likts uz jūsu jūtām („Zini, es jūtos…”) un nebūtu mēģinājuma mainīt citu cilvēku. Paziņojumi, kas sākas ar vārdiem „Ja vien tu varētu…”, reti, kad var atrisināt kādas problēmas. Sadzirdot šādu tekstu gandrīz katram cilvēkam rodas vēlme teikt: „Nenorādi, kas man būtu jādara!”. Cilvēkiem vairāk ir vajadzīga vienkārši informēšana, nekā mūsu padomi. Kad mēs informējam otru cilvēku par mūsu stāvokli, tas rada veselīgu gaisotni mūsu attiecībās.

Paskatīsimies ar ko atšķiras informēšana no padomu došanas:

Padoms	Informēšana
Kad tu pārstāsi mani kaitināt?	Mani ļoti kaitina, kad tu tā dari.
Vai tu tiešam nesaproti, ka mums jau ir jādodas uz teātri?	Es gribētu, lai mēs izietu no mājām plkst. 18.30, lai nenokavētu teātri.
Un to tu sauc par mīlestību?	Man patīk, kad tu…
Uzvelc siltu jaku!	Šodien ir tik auksti.

Galvenie secinājumi:

Personības robežas ir ļoti svarīgas mūsu garīgai labsajūtai. Pazīmes, kas liecina par to, ka mūsu robežas ir pārkāptas, ir diskomforta un pat ciešanu sajūta. Vārdi „jā” un „nē” ir instrumenti, lai noteiktu un uzturētu veselīgas personības robežas. Pēc godīga „nē” Jūs vairāk sevi cienīsiet. Kā arī citi cilvēki vairāk Jūs cienīs.

Mūsu „jā” un „nē” tiek uztverti nopietni tikai tad, kad atspoguļo mūsu godīgumu pašiem ar sevi.

Robežas: Pieci veidi kā teikt „jā” un „nē”

1. Veselīgs „jā”. Tu prasi kaut ko no manis un man tas patīk, un es saku „jā”.

2. Neveselīgs „jā”. Tu prasi no manis kaut ko, man tas nepatīk, bet es saku „jā”, tajā paša laikā dusmojos/apvainojos.

3. Veselīgs „nē”. Tu man prasi kaut ko, man tas nepatīk, es saku „nē” un normāli par to jūtos.

4. Neveselīgs „nē”. Tu man prasi kaut ko, man tas nepatīk, es saku „nē” un jūtos par to vainīgs.

5. Tu prasi no manis kaut ko, man tas nepatīk, bet par cik es rūpējos par tevi un mīlu tevi, es saku „jā” un neesmu par to dusmīga vai aizvainota.

Cilvēki, kuri nav iemācījušies rūpēties par sevi un noteikt veselīgas robežas attiecībās, parasti reaģē tā, kā ir aprakstīts 2. un 4. punktā.

5.punkts ir ļoti viltīgs – bieži vien tas kļūst par iemeslu lielai iekšējai spriedzei, jo mēs pārkāpjam savus principus, upurējam sevi, kaut gan attaisnojam to ar rūpēm par otru cilvēku vai pat ar mīlestību. Svarīgi atcerēties, ka tāda reakcija var būt tikai reizēm, nevis pastāvīgi. Jo, ja mēs pastāvīgi tā reaģējam uz mūs neapmierinošu otra cilvēka uzvedību, tad pēc tam nevajadzētu brīnīties, ka jūtamies nelaimīgi un neapmierināti ar attiecībām.

Secīgi ievērojot sekojošus soļus var iezīmēt un aizstāvēt savas robežas:

1. Darīt zināmu, kā es jūtos dotajā situācijā („Es jūtos …”).

2. Mierīgi informēt otru cilvēku par savu plānoto tālāko rīcību (“Ja tu tā izdarīsi/turpināsi tā darīt, tad es darīšu ….”) .

3. Rīkoties atbilstoši situācijai un savam plānam („Es darīšu to un to”).