Kas ir psiholoģiskā problēma? Kā es to definēju? Psiholoģiskā problēma – tā ir cilvēka sastapšanās ar saviem iekšējiem konfliktiem, kas traucē viņam pilnvērtīgi dzīvot, īstenot savas vajadzības, vēlmes un mērķus. Iekšējo konfliktu pamatā ir mūsu bailes, pārliecības un pagātnes pieredze, kas liek mums izvairīties no tā, kas mums patiesībā ir svarīgs. Piemēram, mēs vēlamies tuvību, bet baidāmies uzticēties; tiecamies pēc pašrealizācijas, bet šaubāmies par savām spējām; ilgojamies pēc uzmanības, bet izjūtam kaunu, kad nonākam uzmanības centrā; gribam pateikt “nē”, bet baidāmies no kritikas vai atraidījuma; vēlamies dzīvot vieglāk, vairāk atpūsties un darīt to, kas mums patīk, bet baidāmies, ka citi mūs par to nosodīs.
Šie iekšējie konflikti sagādā mums daudz ciešanu, un mūsu psihe cenšas tās mazināt un uzturēt iekšējo līdzsvaru, izmantojot aizsardzības mehānismus, kas, diemžēl, bieži vien paši kļūst par problēmas avotu, piemēram:
– Agresija – vērsta pret sevi vai citiem kā veids, kā tikt galā ar frustrāciju.
– Bēgšana – izvairīšanās no sāpīgiem pārdzīvojumiem caur bēgšanu atkarībās, prokrastinācijā, pārstrādāšanos.
– Idealizācija – sāpju noliegšana, izrādot simpātiju un lojalitāti tiem, kas šo sāpi ir nodarījuši.
– Projekcija – savu baiļu un šaubu piedēvēšana apkārtējiem.
– Regresija – cerība, ka kāds cits atrisinās mūsu problēmas.
– Apspiešana un disociācija – attālināšanās no sevis un savām emocijām.
Visi šie mehānismi ir dabiska aizsardzība, bet, ja tie kļūst par mūsu dominējošo eksistences veidu, tie traucē mums dzīvot jēgpilni un brīvi.
Par laimi, cilvēks nav savas pagātnes gūsteknis.
Kā teicis Žans Pols Sartrs:
“Svarīgs ir nevis tas, kas ar mums ir noticis, bet gan tas, ko mēs darām ar to, kas ar mums ir noticis.”
Eksistenciālā psihoterapija psiholoģisku problēmu neuztver kā “defektu”, kas jānovērš, bet gan kā cilvēka dzīves sastāvdaļu, ar kuru ir svarīgi sastapties, apjēgt un pāraugt. Terapijas process nenozīmē “izdzēst” sāpīgo pagātnes pieredzi, bet ļaut to ieraudzīt citā gaismā, padarot to par daļu no mūsu dzīvesstāsta un neļaujot tai destruktīvi ietekmēt tagadni. Tādēļ psihoterapija nav tikai līdzeklis sāpju mazināšanai, tā nav vienkārša “prāta pārprogrammēšana” vai simptomu novēršana, bet, galvenokārt, tā ir telpa, kur cilvēkam sastapties pašam ar sevi. Tā ir dziļa sevis, savu vērtību, baiļu un vēlmju apzināšanās. Tā ir virzība no eksistēšanas “autopilota režīmā” uz spēju izdarīt savas izvēles. Tā ir darbs ne tikai ar pagātni, bet arī ar tagadni – ar to, kā cilvēks veido attiecības, pieņem lēmumus un mijiedarbojas ar pasauli.
Psihoterapija ietver sevī arī kādreiz apspiesto jūtu pārdzīvošanu un apjēgšanu no jauna. Tas palīdz atbrīvoties no pagātnes ietekmes un iegūt lielāku iekšējo brīvību. Šajā procesā es izmantoju dažādas metodes, tostarp EMDR un EFT, bet tās ir tikai daļa no procesa. Svarīgākais ir dialogs un satikšanās pašam ar sevi.
Kad mēs pārstājam bēgt no sevis, savām sāpēm un iekšējiem konfliktiem, mums rodas iespēja:
– Atbrīvoties no veco scenāriju atkārtošanās.
– Pārstāt uztvert sevi un savu dzīvi caur pagātnes prizmu.
– Iemācīties pieņemt apzinātus lēmumus, nevis rīkoties automātiski.
– Justies viengabalainākiem un brīvākiem.
– Dzīvot jēgpilnu un piepildītu dzīvi saskaņā ar mūsu vērtībām.
Katram cilvēkam ir tiesības uz savu unikālo dzīvesstāstu, un mūsu kopīgais darbs terapijā ir panākt, lai šis stāsts nevis pārvalda jūsu dzīvi, bet kļūst par pamatu apzinātai un pilnvērtīgai dzīvei.