Mana psihoterapijas pieeja
Kas patiesībā ir psiholoģiskā problēma? Mans definējums ir sekojošs: psiholoģiskā problēma – tā ir neiespējamība vai apgrūtināta spēja realizēt kaut kādas mūsu vajadzības, vēlmes, mērķus, kas rodas deļ mūsu iekšējiem, psihiskiem procesiem. Piemēram, mēs gribam tuvas attiecības, ģimeni, bet mūsu negatīvā iepriekšējā dzīves pieredze “kliedz”, ka nevienam nevar uzticēties un mūs obligāti sāpinās. Vai arī “čukst”, ka neesam gana labi, tāpēc diez vai kāds mūs izvēlēsies un gribēs veidot ar mums patiesi tuvas attiecības. Tāpēc mēs atkāpjamies un neveidojam tuvas attiecības vai arī mums ir grūti veidot veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem.
Lai atrisinātu šo attiecību problēmu, ir nepieciešams, lai mēs mainītu savas negatīvas pārliecības par sevi, citiem cilvēkiem un tuvām attiecībām. Jo tieši šīs negatīvas pārliecības ir šķērslis mūsu veiksmīgai attiecību veidošanai ar citiem cilvēkiem, kā arī apmierinošai un piepildītai dzīvei kopumā. Jo negatīvās pārliecības nosaka mūsu pašapziņu (“Es nekas neesmu”, “Ar mani kaut kas nav kārtībā”, “Neesmu mīlestības un cieņas vērts. Mani tāpat pametīs”, “Neviens mani negrib”), mūsu spējīgumu (“Es esmu neveiksminieks”, “Man tāpat nekas nekad nesanāks”, “Tas ir pa grūtu. Es nespēju tikt ar to galā”, “Es to neizturēšu”), mūsu pārmērīgu vainas un hiperatbildības sajūtu (“Tā ir mana vaina!”, “Es mūžīgi daru kaut ko nepareizi!”, “Man vajadzēja to zināt!”, “Es nedrīkstu kļūdīties!”, “Man ar visu jātiek galā”), mūsu trauksmainību un pārgurumu (“Notiks kaut kas slikts”, “Es nedrīkstu atslābt”, “Man viss jākontrolē”, “Nevienam nevar uzticēties. Viss jādara pašam”), mūsu depresīvo noskaņojumu (“Nekam nav jēgas”, “Viss ir bezcerīgi”, “Es nekad nebūšu laimīgs”, “Dzīve ir pa smagu”) utt.
Taču, problēma ir tajā, ka mainīt šādas negatīvas pārliecības ir ļoti grūti, jo tās balstās uz mūsu dzīves traumatiskajām pieredzēm. Mūsu psihe uztur un fiksējas uz šīm pārliecībām, jo grib mūs pasargāt no līdzīgām sāpēm tagadnē un nākotnē.
Tāpēc, uz jebkuru psiholoģisku problēmu mēs varam raudzīties kā uz emocionālo fiksāciju uz kādas negatīvas pārliecības, kas padara par neiespējamo sasniegt to, ko mēs vēlamies, un dzīvot tā, kā mēs vēlamies.
Bez tā mums ir vēl viena problēma – mūsu psihe adaptējas mūsu psiholoģiskajām problēmām, lai varētu uzturēt mūsu psihisko līdzsvaru (lai mēs pēc iespējas mazāk justu diskomfortu un frustrāciju saistībā ar mūsu neapmierinātajām vajadzībām un nerealizētiem mērķiem, kā arī lai neesam kontaktā ar pagātnes sāpēm). Visbiežākās sastopamas adaptācijas ir šādas:
- Cīņa/agresija – agresija ir bieži sastopama reakcija uz mūsu nerealizētām vēlmēm un vajadzībām. Tā var būt vērsta uz pašu vajadzību, uz sevi, uz citiem cilvēkiem, uz dzīvi utt. Piemēram, mēs parasti ļoti aizkaitināti reaģējam uz citiem, kad viņi apmierina to vajadzību, kuru mēs sev neapzināti aizliedzam (atpūsties, būt uzmanības centrā, lepoties ar sevi, teikt Nē” utt.). Agresīvas reakcijas ļauj izreaģēt iekšējo spriedzi.
- Bēgšana – izvairīšanās no potenciāli traumatiskām situācijām un tādām, kas asociējās ar piedzīvotu sāpīgu pieredzi (piemēram, perfekcionisms ir bēgšana no kritikas). Kā arī izvairīšanās apzināties savas emocijas, vēlmes un vajadzības. Tāpēc izvairīšanas uzvedība ir arī pārēšanās, pīpēšana, nemitīgā seriālu skatīšanās u.c. atkarības, kas novērš mūsu uzmanību no mums pašiem.
- Racionalizācija – bēgšanas paveids, kad mēs “izskaidrojam” vai attaisnojam sev un citiem savu uzvedību, pārliekot atbildību uz citiem cilvēkiem vai apstākļiem.
- Idealizācija – veids kā mēs “aizmirstām” par pāridarījumiem, idealizējot cilvēku, kurš mums darīja pārī. Piemēram, uzskatām, ka mums bija laimīgā bērnība un forši vecāki, tikai nez kāpēc tagad pieaugušajā vecumā mums ir panikas lēkmes, depresīvie noskaņojumi, zems pašvērtējums utt.
- Sublimācija – izvairīšanas paveids, kad mēs ieguldām enerģiju nevis savu mērķu un vajadzību realizācijā, bet citās lietās, kur nav riska piedzīvot sāpi, neveiksmi vai vilšanās, tādejādi izniekojot savu enerģiju.
- Projekcija – arī izvairīšanas paveids, kad mēs savas neapzinātas pārliecības un emocijas piedēvējam citiem cilvēkiem (“VIŅŠ mani nosoda”, “Es VIŅIEM nepatiku”, “VIŅI grib man nodarīt pārī”, “VIŅŠ ir neapmierināts ar mani” utt.).
- Regresija/atkarīga uzvedība – savu vajadzību apmierināšana un mērķu sasniegšana izmantojot citus cilvēkus. Tas var izpausties kā bezspēcības sajūta, raudāšana, sajūta, ka paši nekad netiksim ar to galā (neizpildīsim darbu, nespēsim nomierināties utt.). Vai arī kā “mīļa” uzvedība – bērnišķīgs balss tonis, mīmika, uzvedība. Regresija – tās ir neapzinātas gaidas, ka citi man iedos to, ko es vēlos, un atrisinās manas problēmas manā vietā.
- Apspiešana – savu vēlmju, vajadzību vai impulsu izstumšana no apziņas.
- Noslēgšanās/disociācija – tā ir distancēšanās no sevis, no citiem, no dzīves.
Kā mēs varam saprast, lai arī šo adaptācijas veidu (viņus vēl sauc par aizsardzībām) mērķis ir pasargāt mūs no sāpēm un saglabāt psihisko līdzsvaru, adaptācijas veidi paši sāk rādīt daudz problēmu. Agresīvā adaptācija bojā attiecības ar cilvēkiem. Bet, vērsta uz iekšpusi, grauj mūsu pašapziņu. Bēgšanas adaptācija neļauj mums tikt pie vēlamā un vēl rāda atkarības problēmas. Racionalizācija un sublimācija rada tādu problēmu kā prokrastinācija. Projekcijas adaptācija rāda trauksmi, jo mēs sagaidām no citiem to, ko esam “iemācījušies” no savām traumatiskajām pieredzēm (pamešanu, nodevību, kritizēšanu utt.). Regresijas uzvedība tikai pastiprina mūsu pārliecību, ka “Es ne ko nespēju un man nekas nesanāks” un ka “Citi ir labāki, veiksmīgāki, kompetentāki par mani. A es nekam nederu”. Apspiešanās un noslēgšanās adaptācija rāda depresīvo stāvokli. A dēļ idealizācijas mēs “nepamanām” citu cilvēku nejauku attieksmi pret mums, tādejādi ļaujot citiem turpināt izturēties pret mums ar necieņu, izmantot mūs vai regulāri piekrāpt.
Izeja no šī apburta loka ir pārstrādāt mūsu traumatiskās atmiņas, no kurām nāk mūsu negatīvās pārliecības, lai mēs beidzot varētu realizēt sevi un savu potenciālu.
Ko īsti nozīmē pārstrādāt traumatiskās pieredzes? Traumatisko situāciju pārstrādi mēs varam salīdzināt ar ēdiena pārstrādes procesu. Mēs košļājam, norijam un gremojam ēdienu. Un ēdiens kļūst par enerģijas avotu un dod spēku dzīvot tālāk. Svarīgi, ka to pašu mēs darām arī ar sāpīgām mūsu dzīves pieredzēm – “košļājam” un “gremojam” tās, jo tad tās kļūst par resursu mūsu tālākai dzīvei.
Piemēram, vienu manu klienti vecāki bērnībā audzināja, izmantojot bļaušanu un draudēšanu. Viņa ļoti baidījās no saviem vecākiem, tāpēc centās darīt visu tā, kā viņi pieprasīja. Tagad viņa ir precējusies un audzina 3 gadu vecu dēlu. Kad viņas mazais dēls kliedz uz viņu, tas iesit pa viņas “vājo vietu”, jo kliegšana priekš viņas ir apdraudējuma signāls. Tāpēc tādos brīžos viņa sastingst un nezin, ko iesākt. Bet pēc kāda laika sāk raudāt un jūtās absolūti nelaimīga. Viņa atnāca uz terapiju, lai iemācītos pareizi reaģēt šādās situācijās. Tas, kas ar viņu notiek, kad dēls bļauj uz viņu, ir piemērs tam, kā “nesakošļātas un nesagremotas” pagātnes pieredzes turpina ietekmēt mūsu tagadni. Kad kliente “sakošļāja un sagremoja” to, cik bail viņai ir bijis, kad uz viņu kliedza vecāki. Savu sāpi un aizvainojumu uz viņiem. Dusmas un naidu. Vientulības sajūtu un sajūtu, ka “neviens mani nesaprot” un “neviens mani nemīl”. Viņa sāka labāk saprast sevi un savu reakciju uz dēlu. Viņa sāka brīvāk izpaust savas jūtas, tai skaitā arī negatīvas (piemēram, neapmierinātību). Sāka daudz mierīgāk un brīvāk uztvert dēla kliegšanu, jo tā viņai vairs neasociējas ar apdraudējumu un viņa spēja palikt pieauguša cilvēka pozīcijā.
Cits klients, kuru bērnībā tēvs nemitīgi kritizēja (“Ne tā dari”, “Ne tā stāvi”, “Kāpēc eksāmenā ir tikai 8 balles, nevis 10?!” utt.), atnāca uz terapiju dēl nepārliecinātības par sevi darbā ar klientiem. Viņš teica: “Ar prātu es saprotu, ka esmu kompetents, bet man ir panika pirms katras tikšanās ar klientiem”. Viņam visu laiku šķita, ka viņš obligāti teiks kaut kādu muļķību, iegāzīs projektu, pazaudēs klientus un viņu atlaidīs. Par cik tikšanās ar klientiem bija viņa ikdienas darba sastāvdaļa, viņš visu laiku bija spriedzē un trauksmē un pēdējā laikā sāka biežāk slimot. Kā arī parādījās miega traucējumi un viņš sāka iedzert vakaros, lai kaut cik atslābinātos. Terapijas laikā viņš nonāca kontaktā ar savām bērnības atmiņām par tēva attieksmi un kā viņš tad jūtās un ko domāja par sevi. Izejot cauri visām tām pagātnes emocijām, viņš beidzot spēja ieraudzīt sevi reālu. Ieraudzīt sevi ar savām acīm, nevis ar tēva acīm.
Psihoterapija palīdz līdz galam pārstrādāt un neitralizēt mūsu dzīves sāpīgos momentus. Mans darbs ir kopā ar jums saprast, kuras jūsu dzīves pieredzes ir avots jūsu šī brīža emocionālām un psiholoģiskām problēmām, un tad palīdzēt jums pārstrādāt atmiņas par šīm pieredzēm. Savā darbā es izmantoju EMDR un EFT tehnikas, kas padara šo pārstrādi par iespējamo, kā arī ļauj procesam būt saudzīgākam un ātrākam.
Traumatisko atmiņu pārstrāde rada emocionālo atvieglojumu un ļauj gūt no mūsu sāpīgās pagātnes vērtīgas un dzīves gudras atziņas par sevi, cilvēkiem, attiecībām, dzīvi un rezultātā pagātnes trauma kļūst par resursu tagadnei. Tas mazina spriedzi mūsu psihiskajā sistēmā un mūsu adaptācijas mehānismi atslābinās un transformējas atbilstošāk pieauguša cilvēka pozīcijai pasaulē. Mūsu psihiskā sistēmā sāk labāk funkcionēt, ātrāk atgriežas līdzsvarā un mēs labāk tiekam galā ar dzīves izaicinājumiem un spējam dzīvot apmierinošāku un jēgpilnu dzīvi.