Sociālā trauksmainība
Mēs visi reizēm jūtamies neveikli sociālajās situācijās (jauns kolektīvs, ballītes, randiņi, publiskie pasākumi, darba intervijas, publiskās uzstāšanās utt.). Un tas ir normāli. Mēs esam sociālās būtnes un mums IR svarīgi, kā mūs uztver un ko par mums domā citi cilvēki. Neviens no mums negrib publiski izgāzties un vēlās atstāt labvēlīgu iespaidu par sevi. Par sociālo trauksmainību mēs runājam tādā gadījumā, kad mēs pastāvīgi jūtamies neveikli, trauksmaini un saspringti komunikācijā ar citiem cilvēkiem.
Sociālās trauksmainības esamības galvenais rādītājs ir izteiktā izvairīšanās no sociālām situācijām un mijiedarbības ar cilvēkiem, kā arī izteiktie sociālās trauksmes simptomi.
Sociālās trauksmes simptomi pirms mijiedarbības ar citiem cilvēkiem un mijiedarbības laikā:
- Fiziskie simptomi – spriedze, sarkšana, sastingums, grūtības ar elpošanu, sausa mute, svīšana, drebuļi, trīce rokās un/vai kājās, balss drebēšana, vēdera sāpes, slikta dūša, sirdsklauves, reiboņi, vājums, caureja, pastiprināta urinēšana.
- Emocionālie simptomi – panika, trauksme; neveiklums un kauna sajūta citu cilvēku klātbūtnē; bailes, ka citi cilvēki pamanīs mūsu satraukumu, nepārliecinātību vai citus simptomus (piemēram, sarkšanu) un kauns, kad neizdodas to noslēpt no citiem; bailes izgāzties, būt publiski apkaunotam, pazemotam; bailes būt nosodītam, noraidītam, bailes, ka ar mani nekomunicēs; satraukums par gaidāmo sociālo situāciju vairāku dienu, nedēļu, mēnešu garumā pirms tās.
- Psiholoģiskie simptomi – nepārliecinātība par sevi citu cilvēku klātbūtnē un negatīvais iekšējais dialogs.
- Grūtības koncentrēties, skaidri domāt un izteikties sociālajās situācijās. Sava teksta pēkšņa aizmiršana (“balta lapa”).
- Centieni būt neredzamam, jo ir grūti būt uzmanības centrā.
- Grūtības veidot un uzturēt acu kontaktu ar cilvēkiem.
Kāpēc mums var būt tik spēcīgas reakcijas sociālajās situācijās?
Tas ir tāpēc, ka mūsu smadzenes UZTVER sociālo situāciju kā BĪSTAMU mums, kā apdraudējumu mūsu dzīvībai. Un, kad smadzenes uztver kaut ko kā apdraudējumu, automātiski tiek aktivizētā izdzīvošanas reakcija (cīņas-bēgšanas-sastinguma stresa reakcija). Cīnīties, cik vien mēs spējam. Skriet prom tik ātri, cik vien spējam. Vai izlikties par beigtu, sastingt, ja nav iespējams ne cīnīties, ne bēgt projām. Šī izdzīvošanas reakcija arī ir iemesls visām tām izmaiņām mūsu ķermeņa fizioloģijā un emocijās, ko mēs piedzīvojam sociālajās situācijās (trauksme, spriedze, griež vēderu, svīst rokas, neskaidra domāšana, sarkšana, sirdsklauves, panika, grūti elpot, reibst galva, velk uz tualeti utt.).
Šī izdzīvošanas reakcija ir absolūti must have reakcija, bez kuras mēs nespētu izdzīvot. Tā ir adekvāta un vitāli nepieciešama reakcija, kad mēs sastopamies ar kādu reālu apdraudējumu mūsu dzīvībai, piemēram, kāds mums fiziski uzbrūk. Bet sociālajās situācijās šī izdzīvošanas reakcija rāda mums problēmas, jo padara socializāciju par neiespējamu.
Kāpēc mūsu smadzenes uztver sociālās situācijas (respektīvi, attiecības ar cilvēkiem) kā apdraudējumu? Dēļ mūsu dzīves traumatiskām pieredzēm saistībā ar attiecībām ar cilvēkiem (vardarbība, izsmiešana, pazemošana, pārlieku kritizēšana, pamestība, noraidīšana, nepieņemšana un arī hiperaprūpe). Šo pieredžu rezultātā mūsu smadzenes uztver mijiedarbību ar citiem cilvēkiem kā apdraudējumu mums, tāpēc mēs izjūtām nedrošības sajūtu un trauksmi attiecībās ar cilvēkiem. Mēs jūtamies, ka mēs nedrīkstam atslābt, nedrīkstam uzticēties citiem un nedrīkstam būt tādi, kādi mēs esam. Tāpēc sociālā trauksme nenozīmē, ka ar jums kaut kas nav kārtībā. Jūs to piedzīvojat dēļ tā, ko dzīve jums nodarīja.
Laba ziņa ir, ka ja mūsu smadzenes vairs neuztvers sociālās situācijas kā apdraudējumu, nebūs arī šīs stresa reakcijas un līdz ar to nebūs arī sociālās trauksmainības simptomu. Tāpēc, lai samazinātu mūsu sociālo trauksmainību, ir jāsamazina bīstamības uztvere sociālajās situācijās.
Kā mēs varam sev palīdzēt?
Mēs varam palīdzēt sev pārstrādāt savas traumatiskās pieredzes ar EFT tehnikas palīdzību vai arī ar EMDR metodi (tikai ar speciālistu!). Kad sāpīga pieredze ir pārstrādāta, mūsu smadzenes vairs nereaģēs ar trauksmes signālu uz līdzīgiem sociāliem kontekstiem. Un, beidzot, mēs varēsim justies brīvāk, mierīgāk un atslābinātāk mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem un pat sāksim to izbaudīt.
Bet, tas nav pirmais, ar ko mums būtu jāsāk!
Daudzi noteikti dzirdēja Karla Junga izteicienu: “What we resist, persists”. Tāpēc, vispirms, mums jāpalīdz sev attīstīt pieņemošāku attieksmi pret sevi saistībā ar mūsu sociālās trauksmainības simptomiem un pret sociālo trauksmi kā tādu.
Pirmais, ar ko mums jāsāk – attieksme pret sevi saistībā ar savu sociālo trauksmainību. Pajautājiet sev: “Ko es domāju par sevi, atceroties to, kas ar mani notiek sociālajās situācijās?”. Ja atbilde ir negatīva – “Es sev riebjos”, “Esmu nožēlojams”, ja mēs jūtam kaunu par sevi, nepatiku pret sevi, dusmojamies uz sevi utt., tad vispirms ir jātiek galā ar šo. Pārstrādājiet to ar EFT tehniku. Jo mēs nevaram tikt galā ar problēmu, ja mēs ienīstam sevi par to, ka mums IR šī problēma, un uzskatam SEVI par problēmu. Šādā gadījumā mūsu enerģija aiziet cīņai ar sevi, nevis problēmas transformācijai.
Nākamais jautājums – “Kā es jūtos par to, ka man ir šī problēma?”. Un ar EFT tehnikas palīdzību palīdziet sev iziet cauri visai savai bezspēcības sajūtai, bezcerībai par to, ka tas kādreiz mainīsies, neticībai, ka mēs kādreiz varētu justies droši un pārliecināti sociālajās situācijās, un citas emocijas.
Un vēl viens svarīgs jautājums – mana attieksme pret sociālo trauksmi kā tādu. Un, ja man riebjas sociālā trauksme (kas ir saprotami!), es to ienīstu, es gribu to iznicināt, slēpt no citiem utt., tad šī attieksme arī ir jāpārstrādā.
Un tikai tad mēs varam ķerties klāt sāpīgo atmiņu pārstrādei.
Justies brīvi sociālajās situācijās ir mūsu dabiskais stāvoklis. Tāpēc pakāpeniski pārstrādājot savas sāpīgas pieredzes, mēs tuvosimies šai brīvības sajūtai attiecībās ar citiem cilvēkiem.